Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  18. februāris: 4 (233)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Tālis Millers

Pēc LVU Ķīmijas fakultātes beigšanas (1952) T. Millers strādājis būvmateriālu ražošanas uzņēmumā Rigips, bet kopš 1954. gada LZA Neorganiskās ķīmijas institūtā: jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks (1954), vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (1962), Augsttemperatūras sintēzes laboratorijas vadītājs (1969–1998), direktora vietnieks zinātniskajā darbā (1970–1984), direktors (1984–1997).

Latvijas Zinātņu akadēmijā T. Millers bija viceprezidents (1992–1994, 1998–2001) un prezidents (1994–1998).

T. Millers ir tehnisko zinātņu kandidāts (1962), ķīmijas doktors (1992), LZA īstenais loceklis (1992), RTU goda doktors, profesors neorganiskajā ķīmijā (1994), Eiropas zinātņu un mākslu akadēmijas loceklis (1997).

T. Millera vadībā pētīta ķīmisko un fizikālo procesu kinētika un mehānisms augsttemperatūras gāzu plūsmās, kondensēto reakcijas produktu daļiņu veidošanās un augšana un šos procesus ietekmējošie faktori, lai nodrošinātu optimālus apstākļus vajadzīgā produkta iegūšanai. Pētījumu rezultāti izmantoti grūti kūstošu neorganisku savienojumu (nitrīdu, karbīdu, borīdu, oksīdu, karbonitrīdu u. c.) sintēzei ultradispersu pulveru veidā. Izstrādāti tehnoloģiskie procesi šo savienojumu un to kompozīciju iegūšanai, izmantojot plazmas tehnoloģiju. T. Millers izveidojis lielu un kvalificētu pētnieku kolektīvu. 1971. gadā Neorganiskās ķīmijas institūts tika atzīts par vadošo institūciju grūti kūstošu ultradispersu savienojumu sintēzē visā PSRS.

Pētot nanodisperso pulveru specifiskās īpašības un praktiskās iz mantošanas iespējas, parādīts, ka tos var sekmīgi izmantot dažāda tipa metālgriešanas instrumentu, kvalitatīvu augsttemperatūras un nodilumizturīgu keramisko materiālu, siltumvadošas un triecienizturīgas keramikas, cieto elektrolītu un daudzu citu materiālu ražošanai. Ļoti efektīvs šādu pulveru izmantošanas virziens ir to ievadīšana nelielu piedevu veidā dažādos metālos vai to kausējumos, kā arī polimēros, lai modificētu to struktūru un uzlabotu fizikālās, mehāniskās un ķīmiskās īpašības.

T. Millera vadībā attīstīts plazmas pārklājumu virziens, lai: 1) izstrādātu iegūšanas tehnoloģiju t. s. termoregulējošiem pārklājumiem, kurus izmanto kosmosā strādājošas aparatūras un cilvēku darbības nodrošināšanai, un 2) izstrādātu tehnoloģiju mašīnbūves, ķīmiskās rūpniecības un visdažādāko nozaru tehnikas aizsardzībai pret nodilumu, koroziju u. c. veida iedarbību. Arī pēdējos 10 gados šie virzieni tiek sekmīgi turpināti, plaši apmainot informāciju ar Rietumu zinātniekiem un piedaloties starptautisku projektu izpildē.

T. Millera pētnieciskie rezultāti atspoguļoti 1 monogrāfijā, apmēram 300 publikācijās, t. sk. starptautiskos izdevumos, 87 autorapliecībās un patentos. Viņa vadībā aizstāvētas 15 zinātņu kandidātu un doktoru disertācijas.

T. Millers saņēmis PSRS Ministru Padomes I pakāpes prēmiju (1976), LPSR Valsts prēmiju (1980), G. Vanaga, S. Hillera un L. Liepiņas medaļas, Baltijas zinātņu akadēmiju medaļu; 1998. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Vladimirs Toporovs

Vladimirs Toporovs dzimis 1928. gada 5. jūlijā Maskavā. Beidzis Maskavas universitātes Slāvistikas nodaļu (1951),  p ēc aspirantūras beigšanas kopš 1954. gada strādā Krievijas ZA Slāvistikas (tagad Slāvistikas un balkānistikas) institūtā.

V. Toporovs ir viens no ievērojamākajiem slāvistiem, indoeiropeistiem, specializējies baltu un slāvu ģenēzes un vēstures jautā jumos, folkloristikā, mitoloģijā, valodniecībā, poētikā un literatūrzinātnē. Kopā ar Vjačeslavu Ivanovu jau 1958. gadā izvirzījis jaunu teoriju par baltu un slāvu valodu cilmi un attīstību, plaši pētījis šo valodu vēsturi. Īpaši interesējies par toponīmiju, izskaidrojis daudzus, arī latviešu, toponīmsus. Viens no izcilākajiem prūšu valodas pētniekiem, vairāksējumu vārdnīcas “Prusskij jazik” (I–V sēj. 1975–1989, izdevums turpinās) autoriem. Šajā vārdnīcā, risinot prūšu valodas etimoloģijas problēmas, izmantoti arī latviešu valodas un citu indoeiropiešu valodu piemēri. Indoeiropeistikā nozīmīga ir V. Toporova kopā ar V. Ivanovu uzrak stītā monogrāfija “Sanskrits” (1960). V. Toporovs pētījis arī sen indiešu, hetu, tokāru, grieķu, ilīriešu, kā arī Centrālās Āzijas tautu valodas.

V. Toporovs ir 25 monogrāfiju, 1200 publikāciju autors. Viņa kontā ir fundamentālais pētījums “Pasaules tautu mīti”, darbi par krievu literatūras klasiķiem A. Puškinu, F. Dostojevski, A. Bloku, F. Tjutčevu u. c.

Latvijai nozīmīgi ir arī viņa pētījumi par baltu, arī latviešu, mitoloģiju un folkloru, par latviešu tautasdziesmām.

Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu Padomes, a/s DATI, universitāšu Senāti un fakultāšu Domes. Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija.

Izvirzot pretendentus, ne vēlāk kā 2002. gada 15. martā jāiesniedz šādi dokumenti (divos eksemplāros):

* motivēts izvirzītāja iesniegums;
* pretendenta Curriculum vitae, norādot darba un mājas adresi, tel., personas kodu, e-pasta adresi;
* izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā;
* izvirzāmais darbs (darbu kopa), ja tāds ir publicēts iespiestā veidā.

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā.

Akadēmiķe Maija Kūle

Nacionālā zinātne

LR Izglītības un zinātnes ministrija piedāvā apspriest Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas 2002.–2010. gadam. To galvenie uzdevumi ir atjaunot zinātnes potenciālu un attīstīt pētījumus inovatīvo tehnoloģiju jomā, kā arī nostiprināt universitāšu vadošo lomu augstākās izglītības un zinātnes attīstībā. Uz vadlīniju bāzes paredzēts izveidot vairākas programmas, kas būs veltītas gan augstskolu, gan zinātnes attīstības detalizētam skatījumam. Ievirze ir cerīga, ja to būtu iespējams realizēt.

Taču LR Saeimas un valdības ieinteresētība par zinātnes uzplaukumu un augstskolu nostiprināšanu nav liela. Konferences dalībnieku vidū nav redzami Saeimas deputāti, no ministriem klātesošs ir tikai izglītības un zinātnes ministrs K. Greiškalns (konference ir viņa iniciatīva), nav arī preses pārstāvju.

Kāds tad ir kopējais noskaņojums, vērtējot zinātni? Vēlos minēt LZA preses konferenci, uz kuru pārsteidzošā kārtā atnāca vairāki Saeimas deputāti, tostarp Valdis Birkavs un Anna Seile. Birkavs ļoti atklāti teica: “Ja Saeimai patlaban būtu jābalso par finansējuma palielināšanu zinātnei, ticiet, “par” nebūtu neviens, jo zinātnei kopumā nav atbalsta. Taču”, viņš turpināja, “ja būtu jābalso par atbalstu kādai Latvijā slavenai personībai no zinātnieku vides, piemēram, par Jāni Stradiņu, tad visi būtu “par”.” Par šo paradoksālo faktu esmu ilgi domājusi: kā tas var būt, ka atsevišķi saskaitāmie – personības zinātnē, zinātnieku skolas, laboratorijas – gūst izcilu starptautisku atzinību, ir atpazīstamas Latvijā un tiek augstu vērtētas, bet kad šos ar plus zīmi raksturotos saskaitāmos saliek kopā un rodas priekšstats par zinātni kopumā, tad ir liela mīnus zīme? Kurš var izskaidrot šo paradoksu?

Viens secinājums te varētu rasties: varbūt zinātnes menedžments nav kārtībā? Varbūt zinātne pārāk administratīvi birokratizējas (ne bez IZM palīdzības) un par maz uzmanības tiek veltīts aspektam “zinātne–sabiedrībai, tajā skaitā tautsaimniecībai, kultūrai, izglītībai”? Ar preses sekretāra amatu vai konferenci te nepietiek.

Mana referāta tēma “Nacionālā zinātne” skan mazliet divdomīgi: Rietumu sabiedrības visnotaļ atturīgi izturas pret vārdiem, kas saistīti ar sakni “nacionāl”. Nacionālais skatījums kā filosofija un ideoloģija Rietumeiropā uz politiskās skatuves uznāca 18. gs., taču nākamo divu gadsimtu gaitā, it sevišķi pēc Otrā pasaules kara, Eiropas domāšanā tas ir ieguvis negatīvu skanējumu. Tomēr Latvijā (tāpat citās Austrum eiropas valstīs) vārds “nacionāls” tiek lietots pozitīvā, kultūrveidojošā nozīmē. Nacionālās zinātnes es izprotu kā humanitāro zināšanu jomu, kas veido nācijas vienotību un identitāti, aizstāv cilvēciskās pamat vērtības un dara to ar kolektīvās atmiņas, nākotnes projekta un tagadnes kultūras, socialitātes un personības struktūru analīzes palīdzību. Ne uzskaitīšu šo zinātņu kopumu, bet pēc teiktā ir skaidrs, ka šajā humanitāro zināšanu jomā vienlīdz ietilpst skatījums uz pagātni, tagadni un nākotni, vienlīdz uz atsevišķu indivīdu un uz sociālām kopības formām. LR ir izveidojusies tradīcija priekšplānā likt sociālās vēstures pētījumus un latviešu valodu (kas ir ļoti svarīgi), taču tikpat nozīmīgas nacionālo pētījumu jomā ir arī tādas zinātnes kā, piemēram, personības psiholoģija vai etnopsiholoģija utt. Pēdējos desmit gados ir atjaunojušās vai radušās no jauna vesela virkne nozīmīgu humanitāro zinātņu: kultūrantropoloģija, sociolingvistika, semiotika, akadēmiskā reliģijpētniecība, sociālpsiholoģija, psihoanalīze, feminisma teorijas u. c. Traģiski, ka patlaban jaunajiem pētniekiem nav iespēju tās izvērst, jo finansējums humanitārajai jomai LZP nepalielinās ne par sprīdi.

Nacionālo zinātņu jomā svarīgs ir diskurss, kādā runā, raksta un interpretē. Kaut arī pētīta tiek nacionālā tematika, konceptiem ir jābūt laikmetīgiem, atbilstošiem tam diskursam, kādā domā mūsdienu Eiropa. Vēlos minēt interviju, kuru deva LU prof. Leons Taivāns. Viņš atzīmēja, ka humanitārajā vidē runā tādos aizvēsturiskos vārdos kā ‘tautas gars”, “nacionālistiskās vērtības” un tamlīdzīgi, bet postmodernos jēdzienus, piemēram, “cilvēktiesību kultūra” esam atdevuši politiskai lietošanai mūsu pretiniekiem – T. Ždanokai u. c. Tātad nacionālās zinātnes ir smalka lieta; tās nejūtami, bet būtiski iespaido sabiedrības domāšanu un politiskās norises. Šeit gribētos izteikt vēlējumu: nacionālajām zinātnēm ir ne tikai jāattīstās plašumā, bet arī jādomā par modernām pētījumu metodēm un laikmeta pulsa izjūtu.

IZM veiktajā zinātnisko institūtu analīzē tika atzīmēts, ka, izvērtējot integrācijas pakāpi, LU Latviešu valodas institūts un LU Filozofijas un socioloģijas institūts ir integrējušies Universitātē augstākajā pakāpē. Taču to funkcijas nevar reducēt tikai un vienīgi uz līdzdalību studiju procesos augstskolās. Vadlīnijās punktā 3.4. teikts: nostiprināt un pārstrukturēt esošos universitāšu juridiski patstāvīgos institūtus. Tas nav īsti precīzi: IZM vadlīniju sagatavošanas komisijai nebija šaubu, ka ir jāsaglabā institūtu juridiskā patstāvība, taču tad ir jāparedz labojumi Augstskolu likumā un citos normatīvajos aktos, un šī nostādne jāfiksē skaidrāk.

Nacionālās zinātnes strādā visai sabiedrībai. Līdztekus izglītojošajai funkcijai tās veido valsts ideoloģijas teorētiskos pamatus un kultūras norišu metus. Patlaban valsts ideoloģija lielākoties top spontāni (kā partiju dažādo ideoloģisko tēžu kopums), taču attīstītās valstīs pamat vērtību skaidrošanai velta daudz lielāku uzmanību.

Nacionālās zinātnes mūsdienās arvien vairāk ir spiestas apzināt globalizācijas un reģionalizācijas attiecības. No vienas puses, darīt to, ko “nedara nekur citur”, bet, no otras puses, veidot komunikāciju ar citām kultūrām un reģioniem. Tā ir latviski specifisko garīgo nostādņu un vērtību apzināšanās un spēja ar tām iepazīstināt citas tautas. Entonijs Smits ir teicis: “Pati galvenā identitātes un kultūras kaldinātāja ir atmiņa, un tādēļ postmodernā kosmopolītisma pamatmotīvi, idejas un stili nāk no tautām vai nācijām. Nekādas globālas “topošās identitātes” nav; globālā kultūra varētu būt vienīgi bezatmiņas konstrukcija vai arī šīs konstrukcijas nacionālo elementu atlūzu kaudze.” Humanitārajām zinātnēm ir jāmāca plašai sabiedrībai, kā nebradāt pa kosmopolītiskajiem atkritumiem un neaizrauties ar destruktīvām pieejām. Ir radies iespaids, ka Latvijā patlaban šādas intelektuālas, humanitāras kultūras atbalstam nav ne vietas, ne naudas, bet valstī ir pietiekami daudz līdzekļu, lai rosītos pa civilizācijas “atkritumiem”.

Nacionālo humanitāro zinātņu attīstības stratēģija LR izvērstā veidā nav pamatota nekādos valdības dokumentos. Vienīgā vieta, kur tā tiek pieminēta, ir LR MK 2001.g. noteiktās zinātnisko pētījumu prioritātēs: Letonika. Pie tam dokumenta iesniegšanas brīdī Letonikas tur nebija, tā tika restaurēta pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas. Tādēļ ierosinu, lai IZM turpmāk veidotajos programmatiskajos dokumentos gan par doktorantūras attīstību, gan personāla atjaunošanu, profesūru un valsts nozīmes zinātniskajiem centriem tiktu skaidri iezīmēta humanitāro zinātņu daļa un nozīme. Būtu lietderīgi Letonikas jautājumus risināt augstākā – starpministriju līmenī, pie MK dibinot darba grupu, kas vienlīdz plaši pārstāvētu humanitāro zinātņu daudzveidīgās sfēras. IZM pamanīju darba materiālus, kur Letonikas centra veidošana tiek plānota kā pēdējā – uz 2007. g. (salīdzinoši ar citiem centriem ar vismazāko finansējumu). Tik ilgi atlikt nedrīkst! Šajā konferencē atzīmējam piecu gadu “jubileju”, kopš valdība pieņēma lēmumu dibināt valsts nozīmes centrus, bet neviens jau nav nodibināts. Letonikas izpratnē pamazām iezīmējas divas galējas tendences: a) izprast to kā  nemainīga, tīra latviskuma, kas sakņojas galvenokārt folklorā, izpēti; b) ietvert Letonikā ģeogrāfiju, ģeoloģiju, medicīnu, mežsaimniecību u.c. - zinātnes, kas, pretstatā garīgumam, nodarbojas ar “tautas teritoriju un ķermeni”. Abas šīs pieejas ir vienpusīgas, viena pārāk šaura, otra – pārāk plaša. Ir jāatrod metodoloģiski pareizs vidusceļš. Kultūras un nacionālās identitātes nav arhetipi, tādēļ nepietiek ar vēsturi, vernikulārās kultūras, folkloru un mītu pētniecību. Identitātes un vērtības ir mainīgas, diferencētas, tās top šodienā un projektē rītdienu. Tāpēc svarīga vieta Letonikā ir tagadnes multikulturālās situācijas un personību struktūru analīzei, valodas un saskarsmes pētījumiem, kā arī starpdisciplinārai pieejai, kurā, piemēram, Latvijas vide tiek izprasta ne tikai kā fiziska, bioloģiska vai ekoloģiska, bet arī kā kultūras, semiotiska un dzīvespasaules vide.

Mūsdienu filosofija atzīst: identitāte veidojas attiecībās. Tāpēc pilnīgi norobežot Letoniku ar pētījumiem par tīri latvisko substanci metodoloģiski nebūtu pareizi; latviskais top un mainās kultūras, politiskās un psiholoģiskās attiecībās ar cittautiešiem, tāpat kā viņu pienesums ir Latvijas kultūras, tautsaimniecības, zinātnes, mākslas un arhitektūras daļa.

Patlaban Letonikas tematiku aktīvi pēta LU Latviešu valodas institūts, LU Latvijas vēstures institūts, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas augstskolu Humanitārie institūti un fakultātes. LU Latvijas vēstures institūts prezentē datus, ka trijos ga dos ir izdota 31 grāmata, līdzīgā tempā strādā arī citi institūti – ap 10 grāmatas gadā, vēl simtiem rakstu un regulāri žurnālu numuri. Kopējais publikāciju apjoms Latvijā gadā humanitārajās zinātnēs vidēji sasniedz 50 grāmatas – tas ir daudz. Iznāk žurnāli “Humanities and Social sciences. Latvia”, LZA Vēstu humanitārā sērija, “Letonika”, “LU Latvijas vēstures institūta žurnāls”, “Latvijas vēstures žurnāls”, “Reliģiski-filozofiski raksti”, “Ceļš”, almanahs “Filosofija”, “Kentaurs XXI” utt. Tāpēc man neliekas taktiski pareizi, ja notiek vēršanās pret kādu pētījumu daļu un parādās mēģinājumi izcelt tikai kādu vienu sfēru. Letonikas daudzdimensiālie pētījumi ir vērtīgi kā nacionālo zinātņu kopa. Pilnībā atbalstu, ka jāveido valsts nozīmes Letonikas centrs, taču tam jābūt ar vērienu, nevis vienas augstskolas katedras vai fakultātes centram, bet gan kā valsts nozīmes centram, kas, dibinoties uz fundamentālu programmu, dos iespējas līdz darboties gan Rīgas augstskolām un LU institūtiem, kā arī humanitārajiem pētniekiem, kas ir aktīvi Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē un citur. Pirms pieciem gadiem IZM apsprieda centru struktūras un juridiskā statusa modeļus. Tā, piemēram, Materiālzinātņu centrs jau ir ieguvis savu juridisko ”čaulu”. Taču patlaban svarīgākais ir valdības vēlme saklausīt Vadlīnijās paredzētās idejas un dot tām finansiālu atbalstu jau 2003. gada budžetā. Tas apliecinātu, ka valdība ir izpratusi zinātnes vēlmi kalpot sabiedrībai.

Latvijā jau vairākkārt ir bijusi krīze garīgo norišu jomā, kad zinātnieki tiek aicināti palīgā “kalpot un glābt situāciju”. Tā tas bija ar Vēstures ko misijas dibināšanu, kad politiski aktualizējās jautājums par holakaustu, un tagad – ar Valodas komisiju. Taču politiķi humanitārajā jomā strādā ar ugunsdzēšanas taktiku, nevēloties investēt garīgās situācijas kopšanā un problēmu savlaicīgā izpētē. Varu prognozēt nākošo krīzes situāciju, kuru diezin vai izdosies glābt ar “komisiju”. Tā būs LR iestāšanās brīdī Eiropas Savienībā, kad būs referendums un parādīsies tautas kopējā viedokļa svarīgums. Kurš skaitīsies vainīgs, ja tauta nobalsos “pret”? Varbūt žurnālisti, kas presē būs sarunājuši diezin ko? Taču dziļākajā līmenī vaina būs tur, ka Latvijas cilvēki netiek gatavoti izpratnei par Eiropas idejām, vērtībām, sociālo struktūru un valsts nākotni. Latvijas humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjiem, rakstniekiem un māksliniekiem būtībā ir daudz radošā potenciāla, kuru varētu likt lietā, ja būtu valsts pasūtījums.

Tāpat nemitīga krīze ir morālo attiecību jomā, politikas un biznesa ētikā. Jaunā paaudze, kas sāk ieņemt vadošas vietas politikā, ir vēl ciniskāka nekā tie, kas ienāca politikā deviņdesmito gadu sākumā. Kur paliek humanitāro zinātņu ētiskais saturs? Parādās bīstams simptoms: universitāšu bakalauru programmās samazinās kultūras vēstures, ētikas, filosofijas, loģikas studijas. Pat tāds paradokss, ka LU juristiem nemāca loģiku! Augstākās izglītības padomes rekomendāciju iekļaut BA programmās vispārizglītojošos kursus filosofijā un ētikā augstskolas praktiski neņem vērā, bet tā vietā aizraujas ar šauru profesionalizāciju un informatizāciju, nedomājot par to, ko students atradīs bezgalīgajā informācijas plūsmā un kāda būs viņa vērtību sistēma.

9. februāris, Latvijas Universitāte, Rīga

Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīniju  2002. – 2010. gadam apspriešanas konference, kurā piedalījās 164 zinātnieki, augstskolu docētāji un ražošanas darbinieki, apsprieda augstākās izglītības un zinātnes pašreizējo situāciju un attīstībai nepieciešamo rīcību.

Konference konceptuāli akceptē Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupas sagatavotās vadlīnijas, ierosina tās papildināt ar konferences dalībnieku izteiktajiem priekšlikumiem un viena mēneša laikā vadlīnijas iesniegt Ministru kabinetā, lai nepieciešamais papildus augstākās izglītības un zinātnes finansējums varētu tikt iekļauts jau 2003. gada valsts budžeta projektā.

Konferences dalībnieki izsaka neizpratni par to, ka augstākā izglītība, zinātne un pētniecība nav iekļauta Nacionālajā attīstības plānā kā Latvijas valsts prioritārās darbības jomas, aicina valdību to izdarīt, lai šīs Latvijai vitāli nozīmīgās jomas varētu saņemt Eiropas Savienības pirmsstrukturālo un strukturālo fondu līdzekļus Latvijas virzībai uz modernu, zināšanām balstītu valsti.

Konference uzskata par nepieciešamu attīstīt pētniecību universitātēs, valsts nozīmes pētniecības centros, Latvijas reģionos, atjaunināt zinātnisko potenciālu, humanitāro zinātņu jomā īpaši atbalstīt pētījumus, kas saistīti ar Latvijas vēstures un kultūras mantojuma, latviešu valodas un nācijas identitātes izpratni, uzturēšanu un izkopšanu (letonika), attīstīt pētniecību inovatīvo tehnoloģiju ražošanai, lai palielinātu augsto tehnoloģiju produkcijas daļu valsts eksportā līdz 30 procentiem  2010. gadā, paredzot šo jomu attīstībai aizvien pieaugošu finansējumu no valsts budžeta.

Kāpēc Latvijai vajadzīgs
mākslīgais Zemes pavadonis

– Ažiotāžai, kas sacēlās pēc tam, kad tika parakstīts sadarbības līgums starp ZA un Aizsardzības ministriju, ir apmēram trīs gadu ilga priekšvēsture. Ideja dzima mazliet savādāk, ne tik pretenciozi, ka Latvijai katrā gadījumā būtu nepieciešams savs mākslīgais Zemes pavadonis. Tas saistīts ar mūsu abu antenu izmantošanu. Lielākajai ir uzsākts diezgan konsekvents ceļš uz tās pilnveidošanu un izmantošanu, turpretī mazākā ir it kā palikusi tādā kā pabērna lomā.

Lielā antena, ja runājam par fundamentālo zinātni, turpina to ceļu, kuru mēs uzsākām pirms gadiem četriem pieciem, kad sākās tās atjaunošana – tā ir iekļaušanās Rietumeiropas ļoti garas bāzes interferometru tīklā, un šajā vasarā paredzētajā VSRC starptautiskās konsultatīvās padomes sēdē jau piedalīsies oficiāls pārstāvis no šī vienotā Rietumeiropas tīkla. Tas norāda par jau nopietnāku uzmanību, kādu izrāda šai antenai.

Kas attiecas uz uzņēmējdarbību, tad notiek pētījumi kopā ar Zviedrijas Kosmisko korporāciju ES PHARE projekta ietvaros, pētījumi risinās normāli un ir visai cerīgi, ka nākotnē mūsu antenu varēs izmantot tāliem kosmiskiem sakariem.

Ja runājam par mazo antenu, tad iespēju robežās esam pielikuši pūles, lai atjaunotu tās kustības. Pateicoties Izglītības un zinātnes ministrijas nelielam grantam, tika pierādīts, ka antena ir spējīga kustēties, līdz ar to varēja jau drusku nopietnāk domāt par to, ko ar šo antenu varētu darīt un kam to piedāvāt. Zināmu skaidrību radīja iespēja 1999. gadā piedalīties konferencē Bukarestē, ko rīkoja ANO attiecīgais Visuma izpētes  departaments kopā ar Eiropas Kosmisko aģentūru. Uz to bija uzaicinātas visas Centrāleiropas un Austrumeiropas jaunās valstīs ar nodomu pārliecināt to pārstāvjus, ka visām valstīm, neatkarīgi no to lieluma un finansiālām potencēm, ir ārkārtīgi būtiski sākt izmantot kosmiskās tehnoloģijas, informāciju, kādu ar tām var iegūt, ļoti praktiskām, ikdienišķām vajadzībām. Līdz ar to sākās nopietnas pārdomas, kā to darīt mums, ko var līdzēt mūsu Centrs un ko ieteikt ministrijām, resoriem, tautsaimniecībai. Mūsu iespēju robežās tika informēta Aizsardzības ministrija, Vides un reģionālās attīstības ministrija, Ekonomikas ministrija, arī Latvijas Attīstības aģentūra. Uzstājos konferencē, kas bija saistīta ar tranzītu un ļoti labi atbilda tām iespējām, ko satelītu informācija var dot tranzīta kustības nodrošināšanā. Iepazīstināju konferences dalībniekus ar Bukarestē uzzināto. Toreiz, pirms diviem gadiem, mani secinājumi bija apmēram sekojoši – Latvijas priekšrocība, salīdzinot ar abām pārējām Baltijas valstīm, ir tā, ka mūsu rīcībā ir antena, kas ir ļoti nopietna visa kompleksa realizācijas sastāvdaļa. Tas mums dod zināmu handikapu. Mēs varam būt tie, kas šajā reģionā ievieš kosmiskās informācijas izmantošanu sakarus ar satelītiem, un varam zināmā mērā pretendēt uz vienojoša centra lomu Baltijas reģionā.

Ja paskatāmies, kāda tobrīd bija situācija Ziemeļeiropā un Centrāleiropā, un es nedomāju, ka tā būtu daudz mainījusies, tad monopolstāvoklis ir Zviedrijas Kosmiskajai korporācijai, kurai ir savas novērojumu bāzes un Zemes satelītu signālu stacijas Ziemeļeiropā. Esam kartē iezīmējuši aptuveni to zonu, kuru tās varētu apkalpot, realizējot tā saucamās Zemes virsmas distanciālās zondēšanas produkciju, kas nozīmē nepārtrauktu vai pārtrauktu Zemes lodes virsmas zondēšanu, pēc tam reproducējot attēlus un nododot tos pasūtītājam. Un tad mēs uzdrošinājāmies iezīmēt apakšējo, tumšāko apli, kādas iespējas rastos Irbenes satelītu stacijai, izmantojot mūsu 16 metru antenu. Tās uztverošais laukums ir pietiekoši liels, tāpēc zona sniegtos stipri tālu un aptvertu visas Austrumeiropas valstis, Centrāleiropu un daļu Krievijas teritorijas. Ģeogrāfiskā izvietojuma ziņā, šķiet, tā lieta ir visai perspektīva.

Balstoties uz 1999. gadā iegūto informāciju, esam mēģinājuši parādīt arī valstu interesi par šīm kosmiskajām tehnoloģijām. Ir valstis, un to ir lielais vairums, kam ir līgumi ar Eiropas Kosmisko aģentūru un kam ir savas nacionālās aģentūras. Tās ir augstā kā mērā orientētas plānveidīgi attīstīt šo virzienu. Citas valstis, kā Baltkrievija, Ukraina, Horvātija, Bosnija, izrāda interesi, bet acīmredzot to iespējas un iekšējā organizētība vēl nav tik tālu, lai aktīvi piedalītos šajā procesā. Bet visdīvainākais ir tas, kas faktiski vienīgās, kas nebija izrādījušas organizētu interesi, bija Baltijas valstis un pārpalikumi no bijušās Dienvidslāvijas, kur vēl nesen notika kara darbība. Nenoliedzami, atsevišķas firmas un uzņēmumi, arī ministrijas Latvijā izmanto produktus, ko piedāvā Tromses stacija vai citas, bet mērķtiecīgi, valstiskā līmenī iniciatīva nav parādīta.

Jāatzīstas, ka mūsu pūliņi pusotra divu gadu laikā ieinteresēt Latvijas tautsaimniecību beidzās bez pa nākumiem. Visvairāk mēs mēģinājām pārliecināt Vides un reģionālās attīstības ministriju, stāstot, ka tā vistiešāk būtu ieinteresēta izmantot satelītu informāciju, bet ierēdņu atbilde bija – jā, skaisti, tas tiešām būtu labi… Bet aktīvu līdzdalību, atbalstu, iesaistīšanos līdzekļu meklēšanā neizdevās panākt.

Nelielo IZM doto līdzekļu ietvaros mēs līdz pagājušā gada beigām atjaunojām mazās antenas darbību. Tika veikti arī pirmie informācijas reproducēšanas darbi – attēlu reproducēšana, uztverot informāciju no tiem mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, kuras lietošanai nav vajadzīgas atļaujas un ko var ņemt katrs, kurš prot ar to apieties. Varu parādīt attēlus. Tiem gan ir zema izšķirtspēja, daudzos desmitos kilometru, jo tikai tāda aparatūra bija pieejama kā vislētākā. Vienkārši tika pierādīts, ka Latvijā paši varam reproducēt attēlus, saņemot informāciju no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem.

Kas pietrūkst, lai mēs savu antenu pilnībā varētu lietot kaut vai šiem mērķiem un sagādāt ļoti pieprasītu informāciju, izmantojot Zemes distancētās zondēšanas metodes? Tie būtu attēli, kuros būtu fiksēti naftas plankumi jūrā un uzrādīti šo piesārņojumu avoti, dažādu dabas stihiju izplatība un postījumi, plūdi, ugunsgrēki un tamlīdzīgi, kā arī informācija, kas vajadzīga valsts aizsardzībai.

Tātad, kas mums ir un ko mums vajag? Mums ir antena, kas ir apmēram divas trešdaļas no nepieciešamā kapitāla. Pietrūkst vienas trešdaļas – specializētās aparatūras un, protams, ieguldījumi infrastruktūras sakārtošanā.

Tas īsumā bija par uz Zemes bāzēto kompleksu, kas nepieciešams, lai izmantotu kosmiskās tehnoloģijas. Otrs komplekss ir orbitālais, t. i., tas komplekss, no kura Zemes stacija saņem informāciju, vienalga, vai tie ir mākslīgie Zemes pavadoņi vai aparāti, kas aizsūtīti tālās Visuma orbītās. Pirmajā stadijā mēs nebūt nedomājām, ka būs pašiem savs pavadonis, no kā šo informāciju iegūt. bet tajā pašā konferencē bija delegācija no Anglijas Sarejas kosmiskā centra, kas ražo un nodrošina palaišanu, vārdu sakot – tirgojas ar mākslīgajiem mini- vai mikro satelītiem, vai pat vēl kaut ko mazāku. Viņu uzvedība bija visai atraktīva, viņi nepārtraukti jautāja, vai tiešām Latvija nevarētu palaist savu mākslīgo mikropavadoni vai minipavadoni. Protams, tolaik mēs par to zināmā mērā pasmaidījām, bet, atgriezušies šeit, jau pēc trim mēnešiem saņēmām šī centra izstrādātu priekšlikumu, ļoti nopietnu, solīdu, par sadarbību Latvijas mikrosatelīta izgatavošanā, palaišanā un apkal pošanā. Pozitīvais moments bija tas, ka tika piedāvāts komplekss – ne tikai izgatavot Latvijai pavadoni, bet arī to palaist un 15 mēnešus Sarejā kopā strādāt viņu un Latvijas komandai, kas satelītu turpmāk ekspluatēs. Kopējās izmaksas tādam mikrosatelītam sanāk apmēram tādas, kādas bija minētas presē – pāri par 5 miljoniem latu. Viņi arī piedāvāja attīstības programmu no 1999. gada redzespunkta. Pirmais, LATSAT-1 būtu pilnībā viņu izgatavots un palaists, bet vienlaicīgi Latvijas komanda apgūst visas iemaņas. Nākošais etaps – LATSAT-2. Tā jau ir iecere Latvijai pašai izgatavot savu mikrosatelītu. Trešais etaps ir Latvijas kā līdz tiesīgas partneres iekļaušana globālās programmās, izmantojot mūsu mikrosatelītu.

Angļu firmas sadarbības partneri ir galvenokārt Dienvidaustrumāzijas rajonā, daļēji arī Āfrikā. Tās ir jaunattīstības valstis, kuras vēl nav spējīgas pretendēt uz lieliem satelītiem, bet aktīvi izmanto iespēju darboties ar mini- un mikrosatelītiem. Pa šiem trim gadiem viss noteikti ir progresējis un tad, kad parādījās ziņa, ka Latvija arī valdības līmenī varētu interesēties par šīm lietām, tika aizsūtīta vēstule uz Sarejas kosmisko centru, jautājot, vai viņu piedāvājums paliek spēkā. Viņi atbildēja ļoti ātri, ka tiek gatavots jauns piedāvājums, kuru nekavējoties atsūtīs.

Kāda būtu šīs programmas komerciālā izdevība, par ko tad viņi mūs centās pārliecināt? Pirmkārt, sākotnēji ir izdevīgi apgādāt ar monitoringa kartēm Austrumeiropas valstis, bet tālāk jau iekļauties globālās programmās, kas aptver Kluso okeānu un ir saistītas galvenokārt ar stihiskām nelaimēm – viesuļvētrām, plūdiem, to monitoringu un prognozēšanu. Viņi jau pie saviem sešiem satelītiem orbitā bija iezīmējuši septīto, gan nepierakstot klāt, ka tas ir LATSAT, bet liekot manīt, ka šīs sadarbības trešajā etapā Latvija varētu kļūt par līdztiesīgu partnervalsti šādās programmās.

Tā ir priekšvēsture, kas atļāva teikt, ka mums nu jau ir reāls priekšstats, ko var darīt gan ar savu satelītu, gan ņemot informāciju no citiem. Daudzkārt nācies runāt, kādēļ ir vajadzīgs savs satelīts, ja informāciju varam nopirkt no jau esošajiem. Nerunājot par to, ka tas ir augstās tehnoloģijas pasākums, kur var iegūt pieredzi šādām darbībām, kas agri vai vēlu būs jāuzsāk arī mums, un, izmantojot handikapu, to mēs varētu darīt jau tagad, otrkārt, kas nav mazāk svarīgi, – jebkura informācija, ko mēs pirksim, būs dozēta, rediģēta, jo pārdos tikai to, par to tiks maksāts, un arī tad vēl padomās, vai ir vērts to pārdot, vai mēs pratīsim to pareizi izmantot, vai mums tā vispār ir vajadzīga. Būs arī tāda informācija, kuru nevarēs iegūt ne par kādu naudu.

Jau pēc mūsu ieceru publiskošanas ir saņemts vēl viens piedāvājums no Vācijas firmas – arī par mikrosatelītu un virszemes kompleksu. Minēta izšķirtspēja 5 m. Par cenām pirmajā piedāvājumā nekas nav teikts, bet tas nozīmē, ka jau tagad ir iespējas izvēlēties mākslīgo pavadoni vismaz starp diviem.

Nobeigumā varu parādīt kādu anonīmu uzņēmumu, kas rāda naftas plankumus jūrā un vidū baltus punktiņus. Tie ir kuģi, kuri, iespējams, ir šo plankumu radītāji. Tā ir viena no galvenajām šīs metodes nozīmēm, runājot par Baltijas jūru – piesārņojuma savlaicīga atklāšana un ātra reaģēšana. Pirms diviem gadiem, šodien tas noteikti ir ātrāk, attēlu interesējošās organizācijas jau varēja saņemt pēc divām stundām, tik ilgs laiks paiet no informācijas saņemšanas līdz tās reproducēšanai attēlā un nodošanai pasūtītājiem. Tajā laikā kuģis vēl ir uz vietas un ir iespējams to pārbaudīt daudz nopietnāk.

Es esmu pārliecināts, ka Latvijai būtu ļoti izdevīgi no visiem viedokļiem attīstīt Irbenes satelītu signālu staciju, jo, nerunājot tikai par to, ka tiks iegūta ļoti vērtīga pieredze un trenēti jauni cilvēki augstākā ranga tehnoloģijās, nākotnē pastāv iespēja izvērst ļoti ienesīgu uzņēmējdarbību, jo ja Austrumeiropā vēl nav nosacījumi šādu iespēju izmantošanai, tad tas notiks, un tas būs ļoti plašs tirgus distanciālās zondēšanas produktu realizēšanai.

Ja šis process tiks turpināts, tad būtu nepieciešams izveidot starpresoru vai Latvijas Zinātņu akadēmijas darba grupu, jo pienāk arvien jauna informācija, tā jāapgūst un jādomā, ko darīt tālāk.

A. Siliņš teica, ka Latvija patlaban visnopietnāk satelītu informāciju izlieto meteoroloģijā – pērk to, un tas nav lēti. Ja gribi iegūt labu kosmisko informāciju, tā jāpērk par bargu naudu.

PAZIŅOJUMS

1. Doktorantūras granta pretendentam jāiesniedz sekojoši dokumenti:

1.1 Doktoranta iesniegums, kurā jānorāda promocijas darba nosaukums, vadītājs, izpildes vieta (organizācijas nosaukums, adrese, telefons, fakss, e-pasts).

1.2. Darba anotācija (ar pretendenta un vadītāja parakstu), kurā jānorāda:

– zinātnes nozare, apakšnozare, kurā promocijas darbs tiek izstrādāts;
– tēmas aktualitātes un nozīmības pamatojums;
– pieejamā materiālā un informatīvā bāze darba izstrādei;
– iestrāde promocijas darba jomā (publikāciju saraksts un to kopijas).

1.3. Rekomendācija ar pretendenta īpašību raksturojumu no augstskolas, zinātniskās iestādes vai citas darbavietas.

1.4. Pretendenta un darba vadītāja Curriculum vitae.

2. LZP doktorantūras granti:

2.1. Granti  paredzēti līdz doktorantūras beigšanai, bet ne ilgā k  par 3 gadiem.

2.2. Granta apmērs 2002. gadā ir Ls 1425 gadā, t. sk.:

doktoranta alga Ls 504 (Ls 42 mēnesī)
zinātniskā  vadītāja alga Ls 180 (Ls 15 mēnesī)
sociālais nodoklis (26,09%) Ls 178
iestādes infrastruktūrai Ls 50
materiāli, komandējumi u. c. Ls 513

2.3. 2002. gadā LZP piešķir 40 jaunus doktorantūras grantus.

3. Pieteikumi 2 eks. jāiesniedz LZP sekretariātā (Rīgā, Akadēmijas laukums 1, 334. ist.) līdz 20002. g. 15. aprīlim. Informāciju var saņemt pa tel./fakss: 7223211; e-pasts: [email protected]

LZP Doktorantūras komisijas
priekšsēdētāja, profesore E. Birģele

P.S. Pieteikumi, kuri būs iesniegti pēc 2002. g. 15. aprīļa, netiks izskatīti.

LZP doktorantūras grantu piešķiršanas noteikumi

Galvenie kritēriji LZP doktorantūras granta piešķiršanai:

1. Pretendentam ir  jābūt pilna laika (klātienes) doktorantam kādā no augstskolās vai valsts zinātniskajos centros apstiprinātajām studiju programmām doktorantūrā.
2. Pretendentam ir jābūt zinātniskām publikācijām par doktorantūras darba tematiku.
3. Doktorantū ras darbam tematiski jābūt saistītam ar Latvijai aktuālu, nozīmīgu zinātnisku tēmu risināšanu.
4. Priekšroka dodama darba tēmai, kas iekļaujas Valsts finansētā pētījuma projektā, Pētniecības sadarbības projektā, Valsts pētījumu programmā vai kādā starptautiskā programmā.
5. Doktorantūras darba vadītājam jābūt atzītam zinātniekam promocijas darba tematikā.

Latvijas Zinātnes padomes
Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas
2002. gada 23. janvāra lēmums

Šī atbalsta realizēšana paredz iespēju apmaksāt:

1) Latvijas augstskolu un citu zinātnisko institūciju dalības maksu starptautiskās zinātniskās organizācijās;

2) Latvijas augstskolu un citu  zinātnisko institūciju mācību spēku vai zinātnisko darbinieku dalības maksu starptautiskās konferencēs;

3) daļu izdevumu, kas  saistīti ar starptautisko zinātnisko konferenču organizēšanu Latvijā atkarībā no dalībvalstu un ārzemju zinātnieku skaita;

4) atsevišķu Latvijas augstskolu un citu zinātnisko institūciju starptautisko sadarbības projektu papildus finansēšanu izņēmuma kārtā.

Iesniegumam finansējuma saņemšanai, kas adresējams LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas vadītājam akadēmiķim Ivaram Knētam, papildus jāietver sekojoši dokumenti:

– oficiāla informācija par konferenci, kurā grib piedalīties, un dokumenta kopija, kas apstiprina nepieciešamās dalības maksas lielumu;
– paredzamā referāta nosaukums;
– oficiāla informācija par starptautisko organizāciju, kurā Latvijas zinātniskā institūcija vēlas iestāties vai turpināt līdzdarboties, un dokumenta kopija, kas apstiprina nepieciešamās dalības maksas lielumu;
– visu dalībvalstu un dalībnieku skaits starptautiskajā konferencē, kas tiek organizēta Latvijā;
– pieprasītā finansējuma detalizēts pamatojums ar organizācijas vadītāja vīzu.

Piedaloties starptautiskās konferencēs, netiek apmaksāti transporta un viesnīcas izdevumi, kā arī dienas nauda. Netiek apmaksāta dalības maksa konferencēm, kuras notiek Latvijā.

Gada laikā vienam zinātniekam ir tiesības saņemt LZP finansējumu dalībai ne vairāk kā 2 konferencēs. Uz vienu un to pašu konferenci no vienas organizācijas finansējums tiek piešķirts ne vairāk kā 2 zinātniekiem.

Ja zinātniekam LZP finansējums dalībai starptautiskā konferencē ir piešķirts, bet zinātnieks konferencē nav piedalījies, tad piešķirtais finansējums mēneša laikā pēc konferences noturēšanas datuma jāatgriež LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas rīcībā.

Informācija par LZP starptautiskajai sadarbībai paredzēto finansējumu tiek publicēta LZP avīzē “Zinātnes Vēstnesis” un internetā LZP mājas lapā angļu valodā.

Par saņemto finansējumu zinātniekiem jāatskaitās gan savā organizācijā, gan arī mēneša laikā jāiesniedz īsa atskaite LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas centrā, pievienojot atskaitei ceļa biļetes kopiju.

Pieteikumus visa gada laikā var iesniegt:

– RTU rektora Ivara Knēta palīdzei Margitai Staģei (RTU, Kaļķu ielā 1, 217. kabinetā; tālr. 7089300);

– LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas centra vadītājai Mārai Sniķerei (RTU, Kaļķu ielā 1, 322. kabinetā; tālr. 7089313);

– LZP sekretariāta vadītājam Miervaldim Vaivaram (Akadēmijas laukumā 1, 334.a kabinetā; tālr. 7223480).

Akad. I. Knēts
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas
komisijas vadītājs

Apstiprināta Valsts
emeritēto zinātnieku
padome

1. M. Beķeris Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

2. J. Bērziņš Latvijas Jūras akadēmijas rektors

3. J. Bērziņš Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

4. J. Bundulis Labklājības ministrijas farmācijas departamenta direktors

5. J. Ekmanis Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents

6. A. Jemeļjanovs Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas viceprezidents

7. K. Ketners Finansu ministrijas Nodokļu politikas departamenta Nodokļu metodoloģijas nodaļas vadītājs

8. R. Kondratovičs Latvijas Universitātes Padomnieku konventa priekšsēdētājs

9. P. Laķis Latvijas Kultūras akadēmijas rektors

10. A. Melnis Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktora vietnieks

11. J. Pokulis Daugavpils Pedagoģiskās universitātes rektors

12. B. Rivža Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārstāve, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja

13. J. Stradiņš Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

14. R. Valters Rīgas Tehniskās universitātes profesors

Konkurss

Valsts emeritēto zinātnieku padome izsludina konkursu
2002. gada vakancēm valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma iegūšanai.

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendentam vai institūcijai, kas viņu ieteikusi, jāiesniedz padomei šādi dokumenti 2 eksemplāros:

* attiecīgās institūcijas lēmums
* pretendenta biogrāfija (Curriculum vitae)
* doktora diploma kopija
* pretendenta zinātnisko darbu saraksts, kurā atsevišķi norādītas zinātniskās monogrāfijas, zinātniskās publikācijas, konferenču tēzes, autorapliecības un patenti. Šo sarakstu var aizstāt publicēta biobibliogrāfija, kas papildināta ar jaunāko darbu sarakstu
* pretendenta publicēto mācību grāmatu un metodisko līdzekļu saraksts
* pretendenta vadībā izstrādāto zinātnisko disertāciju un to autoru saraksts
* to starptautisko organizāciju saraksts, kuru darbā pretendents piedalījies vai piedalās, citas aktivitātes.

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendenta atbilstību vērtē pēc šādiem kritērijiem:

* zinātņu doktors vai habilitēts zinātņu doktors
* Latvijā ieviestas nozīmīgas izstrādnes
* zinātniskā skola, kuru pārstāv pretendenta sagatavoti zinātņu doktori
* patenti un pārdotas licences
* augsts citējamības indekss
* sarakstītās monogrāfijas un/vai mācību grāmatas
* publikācijas starptautiskos žurnālos
* ilgstoši sekmīgi vadīts liels zinātnieku kolektīvs (universitāte, institūts, laboratorija).

Dokumenti jāiesniedz 2 mēnešu laikā no paziņojuma publicēšanas dienas.

Dokumentus pieņem Latvijas Zinātņu akadēmijā, Akadēmijas laukumā 1 (2. stāvā), Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā, pirmdienās 15.00–17.00, trešdienās 9.00–11.00.

Borisam Bērziņam aizejot
(7.10.1930–11.02.2002)

Viņa gaita un dzīve mākslā bija tāda pati – secīga un pamatīga. Dzimis 1930. gada 7. oktobrī Rīgā. Beidzis Rīgas Daiļamatniecības skolu (1952), Latvijas Mākslas akadēmiju (1959). Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs (1964), profesors (kopš 1980). Viņa dalība izstādēs jau kopš 1956. gada pulcējusi skatītājus Rīgā, Maskavā, Latvijas pilsētās, Anglijā, Francijā, Spānijā, Polijā, Krievijā un ASV.

Mākslinieku Savienības biedrs (1962), Tautas mākslinieks (1977), Krievijas Mākslas akadēmijas goda loceklis. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.

Vispasaules zīmējumu izstādes II prēmijas (Anglija, 1978) un III prēmijas (Anglija, 1982) ieguvējs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995).

Viņa darbi šodien atrodas valsts Mākslas muzejā, Mākslas Fonda krātuvē, Anglijā, Francijā, ASV. Viņš publicējies arī presē – “Literatūrā un Mākslā”, “Karogā”. Par Mākslinieku pašu aizraujoši stāsta mākslas zinātnieces Laimas Slavas “Dieva buča” (Jumava, 2000).

Boriss Bērziņš strādāja figurālajā žanrā, gleznoja klusās dabas, ainavas. Lieliski zīmēja, darbojās arī grafikā. Jaunu ceļu meklētājs, individualitāte, kas aizsāka jaunu laikmetu latviešu mākslā. Interese par kolorītu, faktūru, gleznošanas tehnoloģiju saistīja skatītāju un pārsteidza profesionāli. Pazīstamie darbi “Ur pirti”, “Cūku bēres”, “Laivu darvotāji”, “Zvejnieku osta”, “Zvejnieces”, “Klusā daba ar paleti” un daudzi daudzi citi iemūžina nepretenciozās dzīves norises un priekšmetus savā vienkāršībā, bet dažviet smalkā ironijā virza skatītāju dzīves būtības uztverē. Ne velti, jautāts par līdzņemamo bagāžu uz vientuļu salu vai Kosmosa lidojumā, Mākslinieks atzina, ka viņš izvēlētos “to dzīvo, to, kas ir dzīve”. Tā L. Slavas grāmatā. Tā tas redzams Borisa Bērziņa darbos.

Ļoti žēl, palika neīstenota doma par Mākslinieka otro personālizstādi Latvijas Zinātņu akadēmijas izstāžu telpā. savulaik, slimības kavēts, pats nevarēdams piedalīties ekspozīcijas iekārtošanā, bet no lielā darbu klāsta darbnīcā atlasīdams un rūpīgi jo rūpīgi iesaiņodams gleznas savai pirmajai personālizstādei Akadēmijā, uz jautājumu – kādā secībā šos darbus vēlēsiet izlikt, Mākslinieks atteica: “Lieciet tik ārā!” Viņš zināja, ko saka. Un darbi uzrunāja skatītāju. Patiesi.

Satura rādītājs

Elektromagnētisko lauku biomedicīniskā ietekme uz cilvēku

Šim tematam bija veltīta LU Bioloģijas institūta un Rīgas Tehniskās universitātes Eiropas Komisijas INCO-COPERNICUS projekta ietvaros rīkotais starptautiskais seminārs, kas notika Rīgā 2002. gada 3. un 4. februārī. Tajā piedalījās zinātnieki no Polijas, Horvātijas, Austrijas, Krievijas, Zviedrijas.

Stāsta semināra zinātniskās komitejas priekšsēdētāja vietnieks, LU Bioloģijas institūta vadošais pētnieks, projekta vadītājs

INCO-COPERNICUS projektā ir iesaistītas vairākas valstis, un uz semināru atbrauca patiešām izcili speciālisti – prof. Milds no Umeas universitātes Zviedrijā, prof. Šmigeļskis no Polijas Militārā higiēnas un epidemioloģijas institūta, prof. Leitgebs no Austrijas, kurš šajos jautājumos ir galvenais COST programmas ES projektā, Dr. Brumena no Horvātijas, viņa ir medicīnas doktore. No Krievijas atbrauca prof. Grigorjevs, izcils speciālists, Krievijas Nacionālās nejonizējošās radiācijas aizsardzības komitejas priekšsēdētājs, Vispasaules veselības organizācijas eksperts. Seminārā referēja vairāki zinātnieki no Latvijas. Notika arī diskusija par Audriņos paredzēto radara celtniecību (par to “Z. V.” nr. 2 bija publicēts akad. A. Siliņa raksts “Radars – drauds vai draugs?” – Red.)

Pārlūkojot divu dienu darba programmu, atzīmēšu interesantākos ziņojumus. Pirmajā dienā trīs ziņojumos aplūkoja mobilā telefona radītās radiobioloģiskās problēmas, ieskaitot paaugstinātu iespējamību saslimt ar vēzi. Dati ir pretrunīgi, līdz ar to vēl ir pāragri kaut ko noteiktu secināt. Ir jāturpina pētījumi. Anglijā, piemēram, bērniem līdz 16 gadiem ir aizliegts lietot mobilo tālruni. (Toties Somijā, sajūsmā par nacionālo lepnumu NOKIA, katram pirmklasniekam tāds ir skolas somā. – Red.) Konstatēts, ka jaunās paaudzes GSM mobilie tālruņi ir nekaitīgāki par saviem priekštečiem, kuriem ir nepieciešama lielāka jauda.

Līdzīgi pētījumi veikti par radara ietekmi uz veselību. Arī šeit atbildes nav viennozīmīgas. Apsekojot 5000 Polijas armijas virsnieku, kuri apkalpo radarus, un 100 000 civilo iedzīvotāju, kuri dzīvo militāro radaru tuvumā, speciālistiem ir konstatēta divas reizes biežāka saslimšana ar vēzi, kā arī vairāk sirds un asinsvadu slimību, neirožu, stresa nekā civilajiem iedzīvotājiem. Pētījumos par nejonizējošās radiācijas ietekmi uz acīm apkalpojošajam personālam ir novēroti acs kapilāru sašaurinājumi un citas izmaiņas.

Viena no pirmās dienas pēcpusdienas sēdēm bija veltīta cilvēku populācijai un elektromagnētiskajiem laukiem. Prof. Leitgebs bija pētījis vairāk nekā 300 cilvēku jūtīgumu – kad viņi sāk sajust elektromagnētisko lauku. Izveidojās ļoti interesanta grafiska līkne. Ir neliela grupa cilvēku, kuri ir ļoti jūtīgi, tad ir vidējais līmenis, un ir tā saucamie “biezādainie”.

Mani pētījumi veikti ar oriģinālu metodi – 13 gadu laikā esmu apsekojis aptuveni 6000 bērnu visos Latvijas reģionos. 5–14 gadu veci bērni izpilda dažādus testus, pēc kuriem var spriest par viņu uzmanību, atmiņas spējām, motorisko reakciju. Ir iespēja salīdzināt un meklēt cēloņus, ja kādā Latvijas vietā ir novirzes no normas. Interesanti pētījumi notika Skrundā un tās apkaimē, kur tika testēti parastas skolas un “Kombināta” (ar tādu segvārdu radiolokācijas stacija bija pazīstama skrundiniekiem) pilsētiņas skolas bērni. Abās bija gan ģēniji, gan bērni ar grūtākām galvām. “Kombināts” bija uzcelts ļoti viltīgi – Ventas ielejā, praktiski bedrē, un Ventas ielejas nogāzēs dzīvojošie apmēram 200 bērni bija pakļauti tā iedarbībai. Darbojošais radars, kā mēs zinām, bija “mazais”. Cēla taču “lielo”, vēl stipri jaudīgāku, kas spētu ielūkoties kosmosā 6000 km tālu, par to mums nekādu informāciju, protams, nedeva. Vajadzēja meklēt aplinkus ceļos, pēc līdzīga Azerbaidžanā. Vai kopumā Skrundas bērni atšķīrās no, teiksim, Preiļu bērniem? Jā.

Nākamā semināra diena vairāk bija veltīta teorētiskiem un eksperimentāliem pētījumiem. Tās noslēgumā notika paneļdiskusija “Veselība un gaisa spēku kontroles radars”, kas tieši sasaucās ar sabiedrībā diskutējamo Audriņu radara projektu. Līdzīgi radari lielā skaitā darbojas gan Zviedrijā, gan Austrijā, gan Horvātijā, un nekur nav konstatēta to kaitīgā iedarbība uz apkārtējiem iedzīvotājiem. Citādi tas ir ar apkalpojošo personālu, bet tā drošību garantē regulāras pārbaudes, instrukcijas, aizsardzības pasākumi, normatīvi utt. Varētu jautāt, kādēļ tāda pārliecība tagad, ja Skrunda ir pierādījusi pretējo? Pirmkārt, jaudas nav salīdzināmas, otrkārt, kā jau es teicu, Skrundas radars atradās bedrē, tā stars gāja tikai 2–3° virs horizonta. Kaut ko tādu civilizētā valstī neviens neatļautos darīt.

Ko teikt Audriņu iedzīvotājiem? To, ka mušu un cilvēku var nosist ar avīzi. Mušu tiešā veidā, cilvēku – nobaidot. Man kāds Skrundas apkārtnes iedzīvotājs savā laikā teica, ka viņa veselību galīgi sabeidzis Skrundas “monstrs”, kā prese toreiz dēvēja jauno, nepabeigto un līdz ar to ne reizi neiedarbināto radaru, un rādīja uz… tā uztvērējantenu. “Katru reizi, kas tas strādā, man tirpas iet pār kauliem”, viņš man kā lielu noslēpumu pavēstīja. Cilvēks bija vienkārši nobijies no “monstra”, un tad nav brīnums, ka rodas dažādu slimību simptomi. Nevajag baidīt cilvēkus! Varbūt tiem, kas baida, ir savi subjektīvi motīvi.

Kādus secinājumus no semināra guva zinātnieki? Patiesība, kā tas mēdz būt, ir pa vidu. Mēs vēl pārāk maz zinām par nejonizējošo starojumu salīdzinot ar tām zināšanām, kādas mums tagad jau ir par jonizējošo starojumu, kur ir skaidri prognozējams, pie kādām saņemtām dozām kādas sekas ir gaidāmas. Sākumā taču arī Marija Kirī strādāja ar kailām rokām un apdedzinājās, tāpat neviens neapjauta Hirosimas un Nagasaki atombumbu netiešo iedarbību, kuras dēļ cilvēki gāja bojā vēl pēc daudziem gadiem. Tātad – pētījumi ir jāturpina, kaut arī jau tagad ir zināms, ka ar ļoti stipriem normatīviem jāaizsargā apkalpojošais personāls, kas strādā tiešā radara tuvumā, bet jau dažu simtu metru attālumā draudu apkārtējo cilvēku veselībai nav. Lai psiholoģiski nomierinātu cilvēkus, zinātnieki iesaka veikt apkārtnes ekoloģisko un epidemioloģisko apsekošanu tagad, kad vēl radara nav, un mērījumus izdarīt, teiksim gadu pēc radara iedarbināšanas. Tad būs iespējams salīdzināt. Jebkurā gadījumā ir jāpanāk, lai rādītāji neatšķirtos no dabiskā fona līmeņa.

Neapšaubāms ieguvums ir tas, ka mēs vēl 4,5 gadus varēsim turpināt strādāt pie šīs tematikas kopā ar Eiropas Savienības un Krievijas zinātniekiem.

Ar A. Kolodinski runāja Z. Kipere

Elektromagnētiskie lauki mums visapkārt

Cilvēks savā dzīves telpā saskaras ar dabiskas cilmes elektromagnētiskiem laukiem, kurus radījis Zemes elektriskais un magnētiskais lauks, kosmiski elektromagnētiskā starojuma avoti (Saule un citas zvaigznes), Zemes atmosfērā notiekoši procesi, piemēram, zibeņi, svārstības jonosfērā. Arī pats cilvēks izstaro vāju elektromagnētisko lauku. Savukārt mākslīgi radītie elektromagnētiskie lauki iedalāmi divās lielās grupās:

iekārtas, kas speciāli radītas elektromagnētiskās enerģijas izstarošanai, tādas kā radio un televīzijas raidstacijas, radiolokācijas iekārtas, fizioterapijas aparāti, dažādas radiosakaru sistēmas, rūpniecības iekārtas;

aparāti, kas nav paredzēti elektromagnētiskās enerģijas izstarošanai, bet kurus darbina elektrība un tādēļ rodas elektromagnētiskā lauka parazītstarojums. Tās ir elektropārvades līnijas un transformatoru stacijas, kā arī aparāti, kas elektrību patērē – elektriskās plītis, sildītāji, videodispleju termināli, ledusskapji, televizori u. c. sadzīves priekšmeti.

Elektromagnētiskie lauki ir bioloģiski aktīvi, t. i., dzīvās būtnes reaģē uz tiem. Taču cilvēkam nav īpaša maņu orgāna EML noteikšanai, izņemot to optisko diapazonu, jo arī gaisma ir elektromagnētiskās izcelsmes. Elektromagnētiskos laukus cilvēks var sajust pastarpināti.

Visjūtīgāk uz elektromagnētiskajiem laukiem reaģē centrālā nervu sistēma, sirds un asinsvadu, hormonālā un reproduktīvā sistēma.

Kaut arī pētījumi veikti daudzu gadu garumā, šodien vēl nebūt nav zināms viss par elektromagnētiskā lauka ietekmi uz cilvēka veselību.

Tādi ir bērni, grūtnieces, cilvēki, kuri sirgst ar centrālās nervu sistēmas, hormonālās, sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, cilvēki ar pavājinātu imunitāti, kā arī alerģiski cilvēki. Viņiem īpaši svarīgi ievērot elektromagnētiskās drošības pasākumus ikdienā un censties iespēju robežās sevi pasargāt no elektromagnētisko lauku iedarbības.

Augstsprieguma elektropārvades līniju sanitārajās zonās nebūvēt dzīvojamās ēkas, neiekārtot transporta stāvvietas un pieturvietas, neiekārtot sporta un spēļu laukumus, nenovietot teltis naktsguļai.

Mājās censties izmantot jaunāko modeļu elektroaparatūru, kas patērē mazāk elektrības un rada mazāka līmeņa elektromagnētiskos laukus.

Elektroaparātus, kurus ieslēdz bieži un uz ilgu laiku, tādus kā elektroplītis, ledusskapji, televizori, elektrosildītāji, gaisa jonizētāji, novietojiet ne tuvāk par 1,5 metriem no vietas, kur uzturaties bieži, guļat vai, it īpaši, kur guļ bērni.

Ja jūsu virtuvē ir daudz dažādu elektroaparātu, centieties vienlaicīgi darbināt pēc iespējas mazāk aparātu.

Iegādājieties aparātus, kas darbojas automātiski, tad jums to darbības laikā pašam nebūs jāatrodas tiem līdzās.

Personālais dators arī ir elektromagnētiskā lauka avots. Galvenais starojuma avots ir monitors, kas izstaro elektromagnētisko lauku visos virzienos.

Iegādājieties personālā datora monitorus ar pazeminātu starojuma līmeni.

Noteikti iezemējiet monitoru un datoru ar ēkas iezemēšanas kontūru, nevis ar centrālapkures vai ūdensvada cauruli.

Lietojiet aizsardzības papildlīdzekļus – iezemētus monitora ekrāna aizsargfiltrus, kas pazemina elektromagnētiskā lauka līmeni.

Nestrādājiet ar datoru ilgstoši, bez pārtraukuma.

Rekomendācija viena – neejiet sanitārajā aizsargzonā, uz ko norāda uzraksti. Ja tādu nav, tad nekas nenotiks, ja turēsieties no raidošajām antenām apmēram kilometra attālumā. Neaizskariet antenas ar rokām, tas attiecas arī uz antenām, kas uzstādītas uz jumtiem un citās aizsniedzamās vietās. Ej nu sazini, ko tās dara. Vienīgā cilvēkam "draudzīgā" ir satelītu televīzijas uztverošā antena, jo tā neko neizstaro.

Bez kontrolēm un reglamentācijām, kas jāveic dažādiem oficiāliem dienestiem, katrs pilsonis pats var pasargāties no elektromagnētisko lauku iedarbības, ja ievēro dažus vienkāršus likumus:

Ievērot attālumu! Neiet par tuvu elektromagnētisko lauku avotiem, atrasties to darbības zonā pēc iespējas īsāku laiku!

Pazemināt elektromagnētiskā lauka līmeni! Izmantot no īpašiem ekranizējošiem materiāliem izstrādātus elektromagnētiskos aizsargekrānus, to skaitā arī izstrādājumus no ekranizējošiem audumiem.

Šajās rekomendācijās, kas ņemtas no semināra laikā pieejama Krievijā izdota prospekta “×åėīāåź ńšåäč żėåźņšīģąćķčņķūõ ļīėåé” (semināra rīkotāji apsver iespēju līdzīgu materiālu izdot latviski), runa ir par parastām, tā sakot – triviālām, sadzīviskām situācijām un nevis par īpašām ārstnieciskām procedūrām, par ko seminārā informēja mediķis I. Detlavs.

Vienā no jaunākajiem Somijas Ekselences centriem

Pēc savas vizītes profesors Risto Nētenens uzaicināja LZA akadēmiķi Viju Klušu no 22. līdz 24. janvārim apmeklēt Helsinku Universitātes Kognitīvo smadzeņu pētījumu laboratoriju. V. Kluša iepazinās ar galvenajām problēmām, kas tiek risinātas šajā laboratorijā, un tās galvenokārt ir vērstas uz kombinētas magnetoencefalogrāfijas un augstas izšķiršanas spējas encefalogrāfijas metožu pielietošanu veseliem cilvēkiem – voluntieriem. R. Nētenena vadītajā laboratorijā un BioMag centrā (klīnikā) ir iespējas strādāt ar vismodernāko aparatūru, un iegūtie dati par valodas fenomenu, runāta vārda un skaņas reflektēšanos smadzeņu kodolos un vēl par daudz citiem jautājumiem ir publicēti augsta reitinga zinātniskos žurnālos. Profesorei V. Klušai bija iespēja ne tikai apmeklēt laboratoriju, bet arī noklausīties R. Nētenena tuvākā līdzstrādnieka Dr. K. Alho lekciju par kompleksas skaņas procesingu cilvēka auditorajā korteksā. Bez tam ļoti interesanta bija BioMag centra apskate un diskusijas ar Dr. Sepo Kēhkanenu (Seppoi Kähkönen), kurš izmanto arī farmakoloģiskus līdzekļus cilvēka smadzeņu selektīvas uzmanības testos. Kognitīvo smadzeņu pētījumu laboratorijas pētniekiem un uzaicinātiem viesiem no citām Helsinku Universitātes fakultātēm V. Kluša nolasīja lekciju “Neurosciences in Latvia”, pēc kuras izvērsās interesantas diskusijas par iespējamo nākotnes sadarbību.

Profesore V. Kluša tika uzņemta ļoti sirsnīgi, par ko liels paldies profesoram Risto Nētenenam.

Vietā būtu atgādināt, ka Somijā zinātniskajai pētniecībai ik gadus tiek tērēts ap 2,7% no IKP.

Pēdējos gados arvien vairāk valstu pievēršas nacionālo ekselences centru koncepcijai, un 90. gadu vidū Somijas Akadēmija izstrādāja nacionālo ekselences centru stratēģiju vispārējās zinātnes attīstības stratēģijas kontekstā. Tādējādi jo īpaši tiek atbalstīti tie pētnieciskie kolektīvi, kuri savā jomā ir ne vien labākie Somijā, bet ir arī labākie starptautiskā mērogā.

Sešu gadu periodam no 2002. līdz2007. gadam ekselences centru statuss Somijā no jauna piešķirts 16 zinātniski pētnieciskajām vienībām. Līdz šim gadam Somijā darbojās divas ekselences centru programmas (1995./1999. gadā 12 ekselences centri, un 2000./2005. gadā ekselences centru programmā tika iekļautas 26 pētnieciskās institūcijas). Jau esošo centru darbībai Somijas Akadēmija piešķir finansējumu, kas ir 8% no kopējā zinātnes finansējuma valstī.

Helsinku Universitātes Kognitīvo smadzeņu pētījumu laboratorija ir viena no 16 pētnieciskajām institūcijām, kura turpmākos sešus gadus strādās kā ekselences centrs, balstoties uz kontraktu, kas tiek noslēgts starp to organizāciju, kurā atrodas centrs (Helsinku Universitāte) un finansējošo/ām organizāciju/ām, kas šai gadījumā ir Somijas Akadēmija un Valsts Tehnoloģiju aģentūra.

AINĀRS LERHIS

par tēmu “Latvijas Republikas ārlietu dienesta attīstība (1917.–1941.)”.

Recenzenti: Dr. habil. hist. A. Stranga, Dr. habil. hist. A. Zunda, Dr. hist. Ē. Jēkabsons.

* * *

2002. gada 7. martā plkst. 15.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

SARMA CAKULA

Temats “Informācijas tehnoloģijas pētnieciskajā darbībā Vidzemes augstskolā kā studentu radošās pieredzes veidošanās līdzeklis”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. R. Garleja, Dr. habil. paed., LSPA prof. N. Jaružnijs, Dr. paed. LPA doc. S. Zaķe.