Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2003. gada  10. marts: 5 (255)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

– Sāksim ar pašu jēdzienu. Kas ir inovācijas? Ne jau katrs to zina un saprot.

– Šķiet, ka tas ir tas lauciņš, ko ne es, ne Zinātņu akadēmija, ne prese nav pietiekami apstrādājusi, lai padarītu saprotamu mūsu sabiedrībā. Dažs inovācijas jauc ar investīcijām vai vēl nezin ar ko. Arī neveiksmīgais mēģinājums tulkot inovācijas latviski kā jaunievedumus, kas ir galīgi nevietā. Parasti es mēģinu skaidrot tā – mēs saprotam, ka jāveido uz zināšanām balstītu ekonomiku. Man gan personīgi labāk patīk termins zināšanu virzīta ekonomika, jo tas norāda, ka zināšanas virza ekonomiku. Uz zināšanām balstīta bija arī industiālā revolūcija, kuru izraisīja Stefensona izgudrotā tvaika mašīna. Taču, vienalga cik veikli vai neveikli mēs šo jēdzienu tulkotu, centrā vienmēr ir zināšanas. Ar tām notiek divu veidu darbības. Viens veids ir šo zināšanu krāšana un radīšana, sākot ar skolu, augstskolu, pētniecības iestādi, Zinātņu akadēmiju. Šī procesa galarezultāts ir zināšanas, kuras apliecina augstskolas diploms, zinātnisks grāds, galu galā – arī Nobela prēmija. Ar to šis process beidzas, un universitāte, pētniecības institūts, Zinātņu akadēmija savu ir paveikusi. Ir radītas zināšanas. Ir aizstāvētas disertācijas, ir panākumi starptautiskās konferencēs, augsts citējamības indekss utt. Tā ir zinātne, zināšanas. Kad nu mums šīs zināšanas ir, tās jāpārvērš par produktu – lietojamu, taustāmu, ēdamu. Šis process, kurā zināšanas pārtop par kaut ko reālu, ir inovācijas. Process! Vācijā es sastapu definīciju, kas man tīri labi patīk. Tā runā par naudu, un par naudu mums visiem tīk runāt. Tātad – ja zinātne ir tas process, kurā nauda tiek pārvērsta zināšanās, jo par visu taču ir jāmaksā, vienalga, kurš to dara, tad inovācijas ir process, kurā zināšanas tiek pārvērstas naudā ar lielāku pievienoto vērtību.

Latvijā pietiekoši labi strādā tie procesi, kas saistīti ar zināšanu, zinātnes radīšanu. Ir universitātes, Zinātnes padome, Zinātņu akadēmija, Rektoru padome, augstākās izglītības attīstības koncepcija un zinātnes attīstības vadlīnijas. Galu galā ir arī likums par zinātni. Zināšanu radīšanas process ir it kā sakārtots. Toties otrs process – inovācijas vai ceļš no zināšanām uz naudu ir absolūti atstāts pašplūsmē. Es neteikšu, kas tur ne kas nenotiek. Var slēgt visas zinātņu akadēmijas un augstskolas, vienalga katrā valstī atradīsies gaiši cilvēki, kas nodarbosies ar zinātni, jo viņiem gluži vienkārši ir nepieciešams to darīt. Arī tie, kuri nodarbojas ar inovācijām, tostarp es, ir tādi dullie cilvēki, kas dara to, kas valstī ja nu nav gluži nelegāls, tad vismaz neveicināms. Vai, teiksim precīzāk, valstiskā līmenī neviens tam nepievērš uzmanību. Taču, tāpat kā zināšanu radīšanas process prasa valsts atbalstu, finansējumu, speciālu likumdošanu, tā arī šim otrajam procesam ir vajadzīga likumdošana, vajadzīgs finansiālais atbalsts, Vajadzīga palīdzība, lai šo zināšanu virzīto biznesu izplatītu pa visiem Latvijas reģioniem. Un nu mēs esam nonākuši pie Nacionālās inovāciju programmas mērķa – sakārtot šo sfēru no brīža, kad zināšanas mums jau ir, līdz tam brīdim, kad uz iegūto zināšanu pamata izražojam jaunu produktu ar augstu pievienoto vērtību un sākam gūt labumu no tām zināšanām, kuras esam ieguvuši. Tās ir inovācijas un tā ir inovāciju programmas sūtība un būtība.

– Vai Eiropas Savienības valstīs ir tāda likumdošana?

– Cik man zināms, vienīgi Francijā ir likums par inovācijām un inovatīvo darbību. Pārējās valstīs ir programmātiska rakstura dokumenti. Pamatā tās ir valsts līmeņa programmas. Vai tās ir high-tech attīstības atbalsta programmas, vai investīcijas vidē jiem un maziem uzņēmumiem, spin-off, nezinu, kā lai to latviski tulko. Tie ir speciāli fondi un programmas, lai atbalstītu tos, kuri grib izrauties, tikt laukā. Piemēram, jauns cilvēks pabeidz universitāti un grib dibināt jaunu firmu. Viņš iesniedz savu biznesa plānu un no šī atbalsta fonda saņem 5000 latu. Biznesa inkubatori, arī šis Tehnoloģiskais centrs, inovāciju veicinošā infrastruktūra – tās visas ir inovāciju programmas sastāvdaļas, kaut arī nosaukumi tām ir dažādi. Lietuvā tā ir nacionālā programma “Inovācijas biznesā”, Igaunijas parlaments “Uz zināšanām balstītas Igaunijas” stratēģiju 2002.–2006. gadam akceptējis jau 2001.gadā. Eiropas Savienībā šādi dokumenti parādījās agrāk. Pirmais – 1985. gadā – Inovāciju zaļā grāmata. 1987. gadā parādījās darbības plāns, kur skaidri nodefinēts, kas katrai dalībvalstij ir jādara. Tā pamatprincipus mēs esam iestrādājuši arī savā programmā. Tādi ir:

* uzņēmējdarbības vides sakārtošana un labvēlība inovatīvajai uzņēmējdarbībai

* labvēlīga likumdošana

* vienota ES politika zinātnē un inovatīvajā darbībā

* inovāciju kultūras veidošana.

Inovāciju kultūra – it kā dīvains jēdziens, bet runa ir par to, ka arī biznesā ienāk jaunas attiecības starp ražotāju un preces saņēmēju. Es, ražotājs, būdams labās attiecībās ar jums, patē rētāju, varu no jums izpumpēt naudiņu, protams, sagādājot jums to, ko jums vajag un ko jūs labprāt no manis pirktu, un ieguldīt šo naudiņu jaunāku produktu ražošanā. šīs un vēl daudzas citas ražotāju – patērētāju attiecības tad arī veido inovāciju kultūru.

Runājot par dokumentiem, Anglijā ir tāds dokuments, kas saucās “Inovācijas un zinātne XXI gadsimtā”. Visi saprot, ka XXI gadsimts ir zināšanu virzīts un tradicionālā ekonomika arvien vairāk aiziet ēnā. Tā jau nepazudīs, tā nevar pazust, jo bez maizes, tērauda un tekstila cilvēks nedzīvos. Bet principā ekonomika balstīsies uz jauniem produktiem, arī tajā pašā tradicionālajā rūpniecībā. Tie būs jauni materiāli, jauni audumi utt. Vīriešu uzvalks, ko var samurcīt un iebāzt kabatā, pēc tam izpurināt un vilkt mugurā, piemēram. Viss notiek, balstoties uz jauniem zinātnes sasniegumiem un uz to, cik veiksmīgi tos izdodas realizēt. Mūsu zinātnieki strādā ļoti sekmīgi, bet cik no viņu sasniegumiem izmanto praktiski? Saikne starp zinātni un inovācijām – tas, lūk, ir būtiskais jautājums. Droši vien mūsu zinātnieku sasniegumus izmanto ārzemju firmas. Savukārt mūsu ražotāji ņem idejas ne no mūsu zinātniekiem, bet citiem un ražo šeit. Tas viss ir normāli, bet valsts uzdevums ir veidot šo saikni starp izglītību, zinātni un inovācijām. Šim nolūkam paredzēts veidot Nacionālās inovāciju programmas koordinācijas padomi un, kā Ministru kabineta komitejas lēmumā teikts, pat ātrāk nekā mēs bijām paredzējuši.

– Ko tāda koordinācijas padome praktiski var darīt?

– Piemēram, kurš Latvijā ir tas, kas pateiks, kādus inženierus vajag gatavot?

– Neviens.

– Pareizi. Neviens to nesaka. Varbūt, ka šodien jau saka, bet pirms gadiem 5–7 to neviens neteica. Un nu vienā no mūsu tradicionāli visspēcīgākajām rūpniecības nozarēm elektroniskajā rūpniecībā speciālistu trūkst un nozare sāk izmirt. Viens no šīs programmas uzdevumiem ir vākt informāciju, apzināt vajadzības un spiest universitātes ievērot to virzienu, kas vajadzīgs ražošanai. Mums ir tāds maģisks skaitlis 16. 16% no visa eksporta vairāk vai mazāk atbilst inovatīvajām tehnoloģijām, ar augstu pievienoto vērtību. Tikai 16%. Igaunijā – pāri par 40%, Ungārijā – 70%, Zviedrijā – 80%. Otri 16% ir mūsu studentu skaits tehniskajās nozarēs no kopējā studentu skaita.

Interesants bija Pasaules bankas pētījums, ar ko tā nāca klajā 14. februārī seminārā Rīgā. Tajā skaidri un gaiši ir pateikts, ka mūsu augstākā izglītība neorientē studentus vēlāk veidot savus uzņēmumus. Šodien te, manā kabinetā sēdēja profesors no Lībekas universitātes. Tur pie universitātes ir biznesa inkubators, kas palīdz jaunajam speciālistam veidot savu firmu. Tur pat blakus stāv profesors ar padomu.

– Par to jau rakstīja profesors Uldis Viesturs.

– Profesors Viesturs bija mūsu darba grupas loceklis, mēs šos jautājumus esam izdiskutējuši. Pēc darba grupas ierosinājuma viņš veica aptauju, lai noskaidrotu, cik viņa studentu vidū ir tādu, kuri būtu ar mieru uzsākt uzņēmējdarbību. Ziniet, cik to bija? Viens procents! Mūsu augstskolas gatavo darba ņēmējus, kalpotājus. Nevis darba devējus.

– Tas varētu būt diezgan konkrēts programmas darbības lauks – palīdzēt veidot jaunus uzņēmumus.

– Jā, un ceļi ir visai dažādi. Tur ir tehnoloģiskie centri, tādi kā mūsējais. Ir jaunveidojamais Zinātnes un tehnoloģiju parks, par kura izveidošanu pērnā gada 17.jūlijā nodomu protokolu parakstīja Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrija un Latvijas lielākās universitātes. Ir inovāciju atbalsta infrastruktūras un iecere veidot jauno uzņēmumu dibināšanas fondu. No programmas konkrētiem priekšlikumiem vienu lielā mērā iestrādājām tādēļ, ka darba grupā bija Hipotēku un zemes bankas prezidents I.Pfeifers. Tas ir priekšlikums vai nu Hipotēku bankas sastāvā kā filiāli vai, no tās nodalot, izveidot Attīstības banku. Tāda no mums zināmajām ir Eiropas Rekonstrucijas un attīstības banka, analoga ir arī Vācijā. It kā jau mums banku ir daudz un katra pie dāvā kredītus, tomēr tie absolūti nav labvēlīgi šiem uzņēmējiem, bankas nav ieinteresētas atbalstīt high-tech biznesu.

– Cerams, ka programmas pieņemšana valdības līmenī vairs neaizkavēsies. Kur tiks izveidota koordinācijas pa dome? Pie Ekonomikas ministrijas?

Rīcības plānā ir ierakstītas trīs apakšprogrammas.

1. Harmonizētas un inovatīvai darbībai labvēlīgas vides veidošana. Kādam ir jāsāk šis process vadīt, ir jābūt kādai institūcijai, kas savāc informāciju, spiež uz citām ministrijām, ja tas nepieciešams.

2. Ilgtspējīgas inovatīvo uzņēmumu veidošanas un izaugsmes veicinošas bāzes radīšana. Mērķis ir radīt efektīvu atbalstu inovatīvai darbībai. Un te principā ir runa par zinātnes komercializāciju. Tas nozīmē – atbalstīt jebkuru Latvijas zināt nieku, kuram ir konkrēti piedāvājumi, ko ražot. Un atbalstīt to uzņēmumu, kurš ir gatavs šo piedāvājumu pieņemt un rīkoties. Ja tautsaimniecība prasa Latvijas zinātniekiem kaut ko izpētīt, tad atbalstīt arī šo procesu. Radīt skaidru un gaišu mehānismu – ja būs tā, tad būs tā! Tas manuprāt būtu viens no ļoti efektīviem zinātnes budžeta paplašināšanas ceļiem. Konkrēta sadarbība. Jums ir, mēs jūs atbalstām. Viss! Tas ir atbalsts arī ES 6. Ietvara programmas tai sadaļai, kas attiecas uz uzņēmējdarbību – inovācijas projektiem, mazo uzņēmumu projektiem, kur 50% ES naudas pretī jāliek savi 50%. Mūsu high-tech uzņēmumi ir tik nabagi, ka nevar ielikt projektā tos savus 50% un dabūt Eiropas naudu. Ja ir aģentūra vai kāda cita organizācija, kas koordinē šo darbu, tad lieta skaidra – es eju uz turieni un rakstu savu pieteikumu.

3. Konkurētspējīgas tautsaimniecības struktūras izveides veicināšana. Te varētu būt klāsteri, kas pašlaik ir tāds mo des vārds, ekselences centri – ne tikai zinātnes jomā, bet arī ražošanas un tehnoloģiju jomā. Iesaistīšanās Eiropas zinātniskās pētniecības un tehnoloģiju telpā. Pirmajā posmā tie varētu būt tāda tipa zinātnes parki, kādu universitātes ir uzsākušas veidot.

Es uzskatamības dēļ uzmetu tādu nelielu tabuliņu. Kopējais programmas budžets 2003.–2006. gadam ir paredzēts 68 miljoni latu, no kuriem 38 miljonus paredzēts iegūt, piesaistot ārzemju investīcijas. Tātad, valstij programma izmaksātu apmēram 30 miljonu. Pa gadiem tas izskatītos tā: 2003. gadā – 1,5 miljoni (gluži tik daudz laikam nav, bet kaut kas iedots ir), 2004. gadā – 6 miljoni, 2005.gadā un 2006.gadā – katrā pa 10 miljoniem. Šajos aprēķinos ietverti arī tirgus orientētie pētījumi.

– Kas to visu pārraudzīs un administrēs?

– Tā būs tehnoloģiju vai inovāciju padome. Ministru kabineta dokumentos jau sākotnēji tika ierakstīts, ka inovāciju politiku koordinē Ekonomikas ministrija. Piesardzīgi būdami, mēs sākumā neparedzējām atsevišķas aģentūras izveidi kā tas ir Igaunijā, Somijā un Zviedrijā, bet ieteicām izveidot vai nu departamentu Ekonomikas ministrijā vai inovāciju nodaļu pie Attīstības aģentūras. Katrā ziņā ekonomikas ministrs šajā programmā ir ļoti ieinteresēts.

– Vai tad viss būs sasniegts?

– Mēs jau pieminējām “Uz zināšanām balstītu Igauniju”. Šo dokumentu izstrādāja Igaunijas Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju. Mēs gājām citu ceļu, vispirms ir tapusi inovāciju programma. Pēc tās būtu jāparādās igauņiem līdzīgam stratēģiskam dokumentam, ko apstiprina parlaments, Saeima. Igauņiem būtisks ir tas, ka viņi panāca vienošanos starp Izglītības un zinātnes ministriju un Ekonomikas ministriju un sadalīja lauciņus. Par fundamentālajiem pētījumiem rūpējas Zinātnes padome, bet viss, kas saistās ar lietišķajām zinātnēm, attiecas uz Tehnoloģiju aģentūru. Ja es pareizi sapratu, zinātne tika sadalīta, bet tai nauda netika atņemta. Lietišķie pētījumi dabūja savu finansējumu, un ne mazo. ESTTAG – Igaunijas Tehnoloģiju aģentūra ir Ekonomikas ministrijas pakļautībā. Tā kā Zinātnes padome ir valdības līmeņa institūcija un nodarbojas ar zinātnes politiku, tad naudu fundamentāliem pētījumiem dala Pētniecības kompetences padome Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā. Kur kurais atrodas un kā kuro sauc, nav svarīgi. Būtisks ir viens kopīgs zinātnes un tehnoloģiju attīstības dokuments, ko apstiprina Saeima. Un tad valdība skaidri pasaka – tāda ir mūsu politika. Citādi – kas ir programma? Programma ir tikai programma.

– Cik vispārīga un cik konkrēta ir programma? Jūs jau minējāt skaitļus.

– Sadaļā “Pētniecības darba strukturālā reforma” runāts par to, kas šai programmai jāietekmē. Tā, piemēram, jāveicina pašvaldību loma izglītības un uzņēmējdarbības attīstībā. Mērķis ir, lai šī uzņēmējdarbība nekoncentrējas tikai Rīgā un lai pašvaldības nedomātu – tā nav mūsu darīšana. Pietiek, ka mēs uzliekam skolai jumtu. Jāpalielina budžets zinātnei un inovācijām. Kādā veidā? ES 6. Ietvara programmā Eiropas Savienības dalībvalstīm, un šogad Latvija šajā programmā jau iekļauta kā pilntiesīga valsts, tiek rekomendēts zinātnei atvēlēt 3% no iekšzemes kopprodukta, ko šobrīd nedara neviena valsts.

– Bet tur jau bija teikts, ka šie 3% kopprodukta sastāv no 1% valsts budžeta naudas un 2% ražotāju naudas.

– Tieši tā. Tādēļ ir jādara viss, un tam ir jābūt pirmajam solim no valsts puses, lai tie 2% no biznesa būtu. Bet tad ir jābūt pašam biznesam. Mēs priecājamies, ka mums ir liels iekšzemes kopprodukta pieaugums – ap 5,5%, pat 6% un vienu gadu, šķiet, pat bija ap 7%. Liekas, ka ar mūsu ekonomiku viss ir kārtībā, bet tā tas nebūt nav. Mēs esam adaptējušies, pateicoties ārējiem ekonomiskiem apstākļiem, un ar to, kas mums ir, atraduši savu vietu Eiropas tirgū. Tie, kas atrada, tad arī nodrošina šo stabilo iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Pašlaik mums notiek eksogēnā ekonomikas attīstība, uz āru vērstā, to nosaka ārējie apstākļi. Bet tā tas neturpināsies vienmēr. Mums ir ekonomiski jāpārstrukturējas, lai attīstītos endogenā, uz iekšu vērstā ekonomika, jārada apstākļi, lai Latvijā rastos uzņēmumi ar jaunām tehnoloģijām, vienalga, vai tās izdomājuši Latvijas vai Japānas zinātnieki. Ja mēs mācēsim adaptēt ražošanu šeit uz vietas – gan ar likumdošanu, gan ar cilvēku resursiem, zinātni, izglītību, tikai tad mēs varēsim cerēt nenolaist iekšzemes kopprodukta procentu uz leju.

– Ir cilvēki, kuriem šķiet, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, vairs nekas pašiem nebūs jāizgudro. Mēs būsim tikai darba rokas.

– Tas ir sliktākais variants. Inovāciju programma tieši tam ir domāta, lai tā nebūtu. Lai sāktu kaut ko grozīt un darīt. Runājam par somu piemēru un jautājam, kad mums būs savs NOKIA. Var, protams, cerēt, ka tāds brīnums Latvijā radīsies un kā Antiņš uzjās stikla kalnā, bet NOKIA ir tikai kā zieds, kas skaisti uzplaukst, pateicoties inovāciju veicinošai politikai.

– Kādus orientējošus skaitļus esat paredzējuši 2006. gadā Latvijas tautsaimniecībā sasniegt?

– IKP pieaugumu uz vienu iedzīvotāju gadā no 8,5% 2001. gadā līdz 12% 2006.–2010.gadā; IKP pieaugumu no progresīvajām tehnoloģijām – no 10% līdz 40% 2006.g.; eksporta pie augumu – no 11% uz 15%; progresīvo tehnoloģiju daļas pieaugumu eksportā – no 16% uz 40–50%; nodarbināto skaitu augsto tehnoloģiju uzņēmumos – no 4,4% uz 5–7%; valdības finansējumu zinātnei – no 0,22% uz 0,45%; pie tam privātajā sektorā – no 0,08% uz 0,9%. Jāpalielina arī studentu skaits tehniskajās disciplīnās.

– Vajadzētu precizēt, tieši kādus uzņēmumus var uzskatīt par augsto tehnoloģiju uzņēmumiem.

– High-tech jeb augsto tehnoloģiju uzņēmums ir tāds, kurš pētniecībai un attīstībai (R&D) izmanto vismaz 4% no apgrozījuma. Uz high-tech uzņēmuma nosaukumu nevar pretendēt tie zēni, kas no atsūtītām detaļām te saliek kopā datorus, kaut arī gala produkts ir augstās tehnoloģijas izstrādājums.

– Ja jau skaidrojam jēdzienus, tad – kā tur bija ar tiem klāsteriem?

– Modes vārdu klāsters ieviesa ekonomisti, lai raksturotu to, kas notiek ekonomikā. Bet būtībā tas ir bioloģisks jēdziens un nozīmē puduris, tāda struktūra, kas veidojusies dabiskā ceļā, kur cīņā par dzīves telpu izveidojušās savas likumības, simbioze, savstarpējas attiecības. Piemēram, klāsters ir dabiska bērzu birztala ar pamežu, ievu krūmiem un bekām rudenī. Klāsters nevar būt parkā pēc ainavu arhitekta projekta iestādīta koku grupa. Ja  mēs, runājot par zinātnes un tehnoloģiju parku, sakām Salaspils klāsters vai Valdekas klāsters Jelgavā, tad runa ir par jau esošām pētniecības struktūrām, kas sagrupējušās vienuviet.

– Tagad mazliet provakatīvs jautājums. Vai tas, ka inovāciju jautājums izkustējies no vietas, nav saistīts ar to, ka ceļā uz Eiropas Savienību Latvija ir izgājusi finiša taisnē?

– Diemžēl Eiropas Savienība šajos jautājumos ir tikai rekomendētāja, nevis pieprasītāja. Eiropas Savienības 5. Ietvara programmā es biju inovāciju apakšprogrammas koordinators. Uz jautājumu, kā varētu palīdzēt kandidātvalstīm, es teicu, ka pietiktu uzrakstīt vēstules izglītības un zinātnes, kā arī ekonomikas ministram ar lūgumu informēt, kas Latvijā tiek darīts inovāciju jomā. Vairāk nekā. “Bet ziniet, mēs tā nevaram rakstīt. Tas nav tāds dokuments, kas jāsaskaņo ar Eiropu”. Visi saprot, ka tas ir pasākumu komplekss, kas ir jādara. Bet tas nav saistošs. Tas nedraud ar neuzņemšanu Eiropas Savienībā. Tikai ar to, kā mēs paši tur jutīsimies. Ir tāds interesants datu apkopojums “Inovation Scorebord”, es latviski to tulkotu kā inovāciju tablo. Ir izveidoti 17 indikatori, pēc kuriem tiek vērtētas Eiropas Savienības valstis un šogad arī Latvija. Tiek saliktas atzīmes, kāds ir finansējums zinātnei, cik no tā dod valsts, cik bizness, cik no augstskolu beidzējiem strādā uzņēmumos, cik paši ir izveidojuši savus uzņēmumus, kas veic pētniecisku darbu. Tur tiek vērtēts patentu skaits uz 1000 iedzīvotājiem un vēl šis tas. To visu saranžē tā, ka augstākais rezultāts ir +10 un zemākais –10. Pēc šī ranžējuma vidējā līmenī, uz 0, ir Vācija un Francija. Spicē ir Somija un Zviedrija. No kandidātvalstīm nezin kāpēc labākā iznāk Lietuva. Latvija ir pēdējā no kandidātvalstīm, aiz tās vairs ir tikai Bulgārija, Rumānija un Turcija. Skaisti. Arī 14. februārī notikušajā Pasaules bankas seminārā par zināšanu ekonomiku valsts tika izvērtēta pēc 10 punktu sistēmas četros parametros – pēc inovācijām, izglītības, informācijas infrastruktūras un ekonomiskiem stimuliem. Salīdzināts 1995. gads un 2002.gada beigas. 1995.gadā ekonomiskie stimuli bijuši zem normas, informātikas infrastruktūra apmēram normā, izglītība virs vidējās atzīmes, inovācijas vidējā līmenī. 2002.gada beigās izglītības rādītājs nav mainījies un joprojām ir augsts, informātikas infrastrūktūra ļoti laba, inovācijas palikušas iepriekšējā līmenī. “Mēs redzam, kur pie jums var un kur nevar investēt. Izglītība – tie ir labi speciālisti, bet kalpotāji. Ļoti laba informātikas infrastruktūra. Pārējais – nu tā.”

Ja Nacionālajā inovāciju programmā vēl nav precīzi norādīts, kas katram ir jādara, tad vismaz ir parādīts ceļš, kā sākt ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību.

Atsaucoties uz Ukrainas zinātnieku federācijas vadības aicinājumu sadarboties, valde apstiprināja pozitīvu attieksmi un nosūtīs vēstuli ar lūgumu precizēt sadarbības virzienus.

Pēc Dr. A. Pugas lūguma valde apstiprināja darba grupu, kas izstrādās projektu mūsu valsts sociālās attīstības prognozei tuvākajos 20–25 gados; darba grupas sastāvs, kuram gaidām papildinājumu no ieinteresētiem kolēģiem, ir A. Puga, J. Štrauhmanis, A. Fogelis.

LZS kongress notiks Rīgas Latviešu biedrības namā š.g. 28. novembrī, plkst. 15.00, reģistrācija no 13.00.

Latvijas Zinātnieku savienības padomes
aicinājums

Š.g. 27. novembrī mūsu organizācijai būs 15 gadi, un LZS bija pirmā brīvā zinātnieku apvienība Austrumeiropā.

Diemžēl, pa šiem gadiem LZS biedru skaits ir samazinājies no pusotra tūkstoša līdz 400.

28. novembrī Rīgas Latviešu biedrības namā sanāksim uz LZS piekto kongresu un pamatjautājums būs mūsu darbības prioritātes un aktivizēšanās. Aicinām visus kolēģus padomāt par LZS nākotni.

Kad radoša bagātība ir patiesība

Diskusijas ir pievilcīgas tieši ar to, ka dalībnieki sacenšas domas asumā, argumentu spēkā, literatūras un svešvalodu zināšanās, pasaules skatījuma plašumā. Un prot to visu ietērpt bagātā, izteiksmīgā, bieži vien paradoksiem piesātinātā valodā un pasniegt šarmantā formā. Skaidrojot izziņas būtību, patiesības jēdziena vairākas nozīmes, zinātnes vēstures jautājumus, zinātņu klasifikāciju, zinātniskuma kritērijus, zinātnes (zināt nieka) attieksmi pret reliģiju (Dievs parādās pie zinātnes “robežas”, 90% Nobela prēmijas laureātu ir ticīgi cilvēki), mēģinājumos noteikt šodienas galvenās problēmas, laiks aizritēja nemanot. Katra diskusijas dalībnieka izvirzītās tēzes un argumenti, sakārtoti un sistematizēti, veidotu aizraujošu lasāmvielu asprātīgas esejas formā.

Juris Rubenis, rezumējot izteiktās domas un radušās noskaņas, atgādināja Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vārdus, ka zinātne un reliģija pēta realitātes dažādas puses, un ka pakāpeniski parādās tendence katrai apzināties savas robežas un uzdevumus. Mēs mēģinām dzīvot pasaulē, korespondēt ar citiem. Svarīgākais ir – savstarpēji ieklausīties. Diskusija parādīja to, ka visam ir savas robežas un to, ka mēs joprojām zinām ļoti maz. Mums vajadzētu vismaz reizi dienā sev pateikt – viss, ko es zinu, ir daļa no visa. Un skatīties uz pasauli kā uz ļoti interesantu procesu. Viengabalainību mēs esam pazaudējuši, bet caur atomizēšanos mēs esam ceļā uz jaunas kvalitātes kopīgu izpratni. Un šajā ceļā ir svarīgi būt atvērtam, sacīja J. Rubenis.

Skaidri zinot, ka nevienam uz patiesību nav monopola, iedrošinos teikt, ka Latvijas zinātnieki prot pārsteigt gan savus kolēģus, gan sabiedrību ar radošo aktivitāti un pārsteidzošu izdomu. Un tā ir patiesība.

Apzinoties šodienas sēdē (20. febr. – red.) pieteiktās tēmas ļoti plašās robežas un līdz ar to neiespējamību īsajā mums atvēlētajā laika sprīdi aptvert praktiski neaptveramo, īsu tēžu veidā pievērsīšu uzmanību trim, manuprāt, svarīgākajiem ar šo tēmu saistītajiem aspektiem: kas ir zinātne?, vai tai ir kaut kādas robežas? un kas ir patiesība?

ZINĀTNI (nepretendējot uz no visiem viedokļiem skrupulozi izsvērtu definējumu) var uzskatīt kā vienu no sabiedriskās ap   ziņas aktivitātes formām, kuras galvenais uzdevums (mērķis) ir izzināt un izprast pasauli (ieskaitot cilvēku un sabiedrību). Tātad, uzmanību centrēšu uz zinātnes fundamentālo (izzinošo), bet ne pielietojamo funkciju.

Zinātnes objekti – objektīvi eksistējošas (visiem pieejamas, reproducējamas (atkārtojamas) utt.) lietas (būtnes, organismi, to kopas un sistēmas utt.) un parādības (procesi).

Zinātnes metodes (līdzekļi) – loģika un, galvenokārt, indukcija (ceļš no atsevišķā uz vispārīgo).

ROBEŽAS, t. i., vai zinātnei vispār ir robežas? Domājams, ka ir. Filozofiski tas izriet no secinājuma, ka bezgala sarežģītā pasaulē saprātam nav vietas (tas nevar attīstīties). Tā kā saprāts vismaz uz Zemes tomēr pastāv, tad var pie ņemt, ka pasaule nav bezgala sarežģīta. Tā ir gan objektu skaita ziņā, gan strukturāli ierobežota. Līdz ar to arī zinātnei ir saskatāma kaut vai zināma dabiski noteikta robeža – lai arī ārkārtīgi liels, taču faktiski tomēr ierobežots informācijas apjoms, kas apraksta galīgi (t. i., ne bezgalīgi) noteiktu un galīgi sarežģītu pasauli. Kā piemērus var minēt arī šādus apstiprinājumus (liecības):

fizikā – Planka garums 1_Pl = 1.7.10^-33 cm – sīkākais nedalāmais telpas apjoms

Planka laiks t_Pl = 6.10^-44 s – mazākais nedalāmais laika “atoms”

Visa Esošā Vienādojums, precīzāk, vienotais matērijas vienādojums, kas, vismaz pagaidām, iezīmē teorētiskās fizikas pētījumu galējās robežas;

astronomijā – Metagalaktikas rādiuss »15.10⁹ g.g., kas ietver ap 10⁸⁰ protonu u. c. tīri kvantitatīvi ierobežojumi (robežas).

Savā attīstībā zinātne sasniedz (var sasniegt) šīs robežas un no izzinošas aktivitātes kļūst par galvenokārt ap kalpojošu aktivitāti (dažādo un nepārtraukti pieaugošo sabiedrības materiālo vajadzību apmierināšana, komforts, drošība u. c. tīri praktiskas ievirzes pakalpojumi).

PATIESĪBA – īstenībai (realitātei) adekvāta (atbilstoša) objektīva atziņa (s), kas ļauj izdarīt pareizus secinājumus un rīcību (pasargā no maldiem un kļūdām, dažādiem apdraudējumiem utt.).

Zinātne ir viens no patiesības meklējumu un iegūšanas ceļiem. Tā var atbildēt un atbild uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar to, KĀ ir uzbūvēta (iekārtota) materiālā pa saule, KĀ veidojas, funkcionē un pārveidojas tās objekti, sistēmas, KĀ tas viss evolucionē u. c.

Zinātne nespēj atbildēt uz eksistenciāliem jautājumiem, t. i., uz jautājumiem par ESAMĪBAS būtību (mērķi), dzīves jēgu u. c. jautājumiem, kas sākas galvenokārt ar KĀPĒC. Taču šādi un ļoti būtiski jautājumi pastāv!. Un tas arī iezīmē noteiktu zinātnes robežu. Pie šīs robežas var apstāties un daudzi arī apstājas (deklarējot, ka aiz (ārpus) materiālās pasaules un zinātnei pieejamiem objektiem nekas nepastāv, vai vismaz nav jēga par to (ko neuztveram) runāt).

Ja tomēr ir vēlēšanās meklēt atbildes arī uz eksistenciāliem jautājumiem, tad ir jāiet reliģijas (ticības) dimensijās. Tajās kā galvenā dominante parādās jautājums un atziņa par kaut kāda garīgā pirmsākuma vai spēka (Supersaprāta, Universa Informatīvā Lauka, Pasaules Dvēseles utt.), faktiski – par DIEVA esamību.

Šo jautājumu būtību savā laikā ļoti lakoniski un izsmeļoši ir noformulējis jau Renē Dekarts –

Kāpēc vispār kaut kas ir, tā vietā, lai nekas nebūtu?

Un šo jautājumu, kā arī to, ka Dievs parādās kā zinātnes robeža, ir sapratuši daudzi izcili zinātnieki. No fiziķiem var minēt Ņūtonu, Planku, Einšteinu, mūsdienās – Hokingu u. c. Kā rāda pētījumi (skat. E. I. Siliņš “Lielo patiesību meklējumi”, apgāds “Jumava”, 1999, – 512), ap 90% Nobela prēmiju laureāti ir Augstākās Varas esamībai ticīgi cilvēki. Tas, protams, nav pierādījums Dieva eksistencei, jo Dievs nav zinātniskas izpētes objekts, bet ir simptomātiski vai vismaz ļoti interesanti. Dievs šajā kontekstā parādās arī kā ABSOLŪTĀS PATIESĪBAS Demiurgs un Reprezentētājs. Taču, ja ir psiholoģiski nepieņemami (grūtības) ar Dieva personifikāciju, t. i., pieņemt Dievu kā personu, Dievu zinātniski var definēt arī kā transcendentu enerģētisku un informatīvu singularitāti, t. i., kā visuvarenu un visu zinošu realitāti. Ticība kaut kādam dievam tomēr ir labāka nekā neticība nekādam dievam, jo tad ir iespēja kopsaucēja meklēšanai morāles jomā, kurai nedaudz pieskārsimies.

Tātad, zinātniskas izpētes ceļā var nonākt pie atziņas (pa tiesības), ka bez Dieva pasaule (ieskaitot garīgo pasauli) nav izskaidrojama, proti, ka Dievam ir JĀBŪT! un, rodoties interesei (vēlmei), noskaidrot VISU PATIESĪBU (t. i., ne tikai to, ko mums var atklāt zinātne), meklēt atbildi arī uz jautājumu – kāds Dievs ir?, ticībā (ticot, noticot) izvēloties kādu no reliģijām, kuras, kā zināms, pieņem un interpretē Dieva atklāsmes kā paša Dieva dotos un līdz ar to vienīgos izziņas avotus par Viņu pašu. Ļoti svarīgi ir saprast (ap zināties), ka morāles jomā bez Dieva kā ABSOLŪTĀS AUTO RITĀTES atzīšanas varam nonākt un, kā rāda vēsturiskā prakse, arī nonākam arvien postošākā, kā atsevišķu indi vīdu, tā sabiedrības kopumā stabilitāti un dzīves spēju graujošā relatīvismā. Faktiski nepastāv tā sauktās vispār cilvēciskās morāles normas, ja netiek noteikta esamības jēga vai mērķis (un to bez šīs AUTORITĀTES nav iespējams izdarīt), bet šie jautājumi jau ir vairāk teoloģijas, ne eksakto zinātņu kompetencē. Tomēr uzskatu, ka arī eksakto zinātņu pārstāvji varētu dot lielu ieguldījumu to patiesību atvasināšanā, kas izriet no galvenās patiesības – Dievs IR! atzīšanas.

Mūsdienu kardinālākā problēma nav ne zinātnes, ne tās robežu problēma. Ir vairāk nekā skaidri redzams, ka zinātne ir viens no galvenākiem (ja ne pats galvenais) sabiedrības materiālā un arī garīgā progresa dzinējspēkiem, un tas vēl ne tuvu nav sasniedzis savas dabīgi noteiktās robežas. Mūsdienu kardinālākā problēma ir morāles problēma, un tā bez Patiesības par Autoritāti noskaidrošanas, pieņemšanas un iemiesošanas sabiedrības dzīvē nav atrisināma.

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Piezīme: LZP noteiktais maksimālais finansējuma apjoms, kas var tikt piešķirts konferenču dalības maksas segšanai, ir 270.

Akad. I. Knēts,

1.Doktorantūras granta pretendentam jāiesniedz sekojoši dokumenti:

1.1. doktoranta iesniegums, kurā jānorāda promocijas darba nosaukums, vadītājs, izpildes vieta (organizācijas nosaukums, adrese, telefons, fakss, e-pasts)

1.2. Darba anotācija (ar pretendenta un vadītāja parakstu), kurā jānorāda:

– zinātnes nozare, apakšnozare, kurā promocijas darbs tiek izstrādāts;
– tēmas akutalitātes un nozīmības pamatojums;
– pieejamā materiālā un informatīvā bāze darba izstrādei;
– iestrāde promocijas darba jomā (publikāciju saraksts un to kopijas).

1.3. Rekomendācija ar pretendenta īpašību raksturojumu no augstskolas, zinātniskās iestādes vai citas darbavietas.

1.4. Pretendenta un darba vadītāja Curriculum vitae.

2.LZP doktorantūras granti:

2.1. Paredzēti līdz doktorantūras beigšanai, bet ne ilgāk par 3 gadiem.

2.2. Granta apmērs 2003. gadā ir Ls 1425 gadā, t. sk.:

doktoranta alga Ls 504 (Ls 42 mēnesī)
zinātniskā vadītāja alga Ls 180 (Ls 15 mēnesī)
sociālais nodoklis (24,09%) Ls 165
iestādes infrastruktūrai Ls 50
materiāli, komandējumi u.c. Ls 526

3. Pieteikumi 2 eks. jāiesniedz LZP sekretariātā (Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 334. ist.) līdz 2003. g. 15. aprīlim. Informāciju var saņemt pa tel./faksu: 7223211; e-pasts: [email protected]

LZP Doktorantūras komisijas priekšsēdētāja profesore E. Birģele

(LZP 25.04.2000. g. lēmums Nr. 4-1-1)

Galvenie kritēriji LZP doktorantūras granta piešķiršanai:

1. Pretendentam ir jābūt pilna laika (klātienes) doktorantam kādā no augstskolās vai valsts zinātniskajos centros apstiprinātajām studiju programmām doktorantūrā.

2. Pretendentam ir jābūt zinātniskām publikācijām par doktorantūras darba tematiku.

3. Doktorantūras darbam tematiski jābūt saistītam ar Latvijai aktuālu, nozīmīgu zinātnisku tēmu risināšanu.

4. Priekšroka dodama darba tēmai, kas iekļaujas Valsts finansētā pētījumu projektā, Pētniecības sadarbības projektā, Valsts pētījumu programmā vai kādā starptautiskā programmā.

Jevgenijs Linārs

Prof. J. Linārs ir pazīstams kā viens no pirmajiem un ražīgākajiem zinātniekiem konstruktoriem. Viņa vistiešākajā  vadībā tika konstruētas dažāda tipa kuņģa zondes – kunga satura pH un motorikas nepārtrauktai reģistrēšanai, kuņģa temperatūras noteikšanai un kuņģa satura atsūkšanai. Atcerēsimies, ka tas bija laiks, kad nebija endoskopisko izmeklēšanas metožu. Zinātnieka konstruktora talants neaprobežojās ar paveikto. Konstruētie gastrogrāfi un gastropoligrāfi, kā arī pH-metri spēja ilgstoši reģistrēt visus parametrus, kurus uzrādīja iepriekšminētās zondes. Šāda vispusīga kuņģa funkcionālā stāvokļa noteikšanas metode bija pilnīgi jauna pieeja gremošanas sistēmas orgānu funkciju novērtēšanā. Prof. J. Lināra zondes un aparatūra tika lietotas visā Latvijā un ļoti daudzajos Krievijas medicīnas centros, ķirurģiskajās klīnikās (Latvijā – prof. Juris Leja) un sanatorijās. Ļoti daudz sava laika profesors veltīja praktizējošo ārstu apmācīšanai un konsultācijām, vienmēr “dega” pārliecībā par savu domu. Šādos gadījumos vienmēr rodas jautājums, kā ir veidojusies šāda personība.

Pašrocīgi rakstītā autobiogrāfijā lasām, ka profesors ir dzimis Ludzā, zemnieku ģimenē, bet jau pēc gada ģimene pārceļas uz dzīvi Rīgā. Atkārtoti aprakstot savu dzīves gājumu, profesors atceras, ka viņa darba mūžs ir sācies 13 gadu vecumā – izsūtāmais zēns nažu fabrikā, uzsitējs juvelierdarbnīcā, dzelzceļa sliežu metinātājs, grāmatveža palīgs Arsenālā. Tomēr 1943. gadā pēc Raiņa vakarskolas beigšanas viņš iestājas LU Medicīnas fakultātē un vienlaicīgi strādā par subasistentu fakultātes ķirurģijas katedrā pie prof. Paula Stradiņa un darbojas studentu zinātniskajā biedrībā. Pēc Medicīnas fakultātes beigšanas īsu brīdi strādā Smiltenes slimnīcā. Seko klīniskā ordinatūra, bet pēc tās beigšanas 1952. gadā kļūst par ķirurģiskās onkoloģijas nodaļas vadītāju. 1953. gadā prof. Pauls Stradiņš uzaicina viņu strādāt LZA Eksperimentālās medicīnas institūtā onkoloģijas sektorā.

Zinātniskais darbs netiek aizmirsts. 1954. gadā tiek aiz stāvēta medicīnas zinātņu kandidāta disertācija par tēmu “Kuņģa sekrēcija un motorika pie kuņģa vēža un priekšvēža stāvokļiem” un 1969. gadā doktora disertācija (monogrāfija) “Kuņģa skābi radošā funkcija normā un patoloģijā”. Zinātnisko publikāciju skaits ir liels – 112, viena monogrāfija, 4 izgudrojumi, vadītas 4 medicīnas zinātņu kandidāta un 3 doktora disertācijas. Visiem darbiem vijas cauri doma, ka organisms ir vienots vesels un kuņģa funkciju izmaiņas ir cieši saistītas ar norisēm slimajā organismā. Autobiogrāfijā arī lasām, ka viņš nekādā politiskā partijā nav darbojies, vai rākkārt kandidējis uz ZA korespondētājlocekļa vakantām vietām, bet saņēmis atteikumus.

Nepiepildīts profesora sapnis vienmēr palika praktizējoša ķirurga darbs. Kā sava darba turpinātāju profesors redzēja savu jaunāko meitu – Daci Lināru-Matuli, kura ir labs speciālists – ārsts ginekologs.

Ja katra cilvēka vērtību nosaka viņa darbs, tad, raksturojot profesoru Jevgeniju Lināru, varētu teikt, ka viņa dzīve bijis darbs, bet darbs – viņa dzīve. Savas domas zinātnē vienmēr aizstāvēja ar visdziļāko pārliecību un degsmi. Bija vajadzīgi ļoti pārliecinoši argumenti, lai pierādītu pretēju domu. Tagad viņa mūža ieguldījums medicīnā ir ieguvis citas formas, bet saturs pašos pamatos ir palicis nemainīgs, tāds, kā to pierādīja savos darbos profesors.

Pārkāpjot mūžības slieksni, novēlam prof. J. Lināram –

Sit tibi terra levis!

Satura rādītājs

“LATVIEŠI ŠTUTHOFAS KONCENTRĀCIJAS NOMETNĒ 1942–1945”

Dr.hist.h.c. Leonīds Siliņš – 2002. gada Spīdolas balvas laureāts – latviešu nacionālās pretestības kustības Otrā pasaules kara laikā dalībnieks un organizators, Latvijas Centrālās padomes un tās vadītāja Konstantīna Čakstes darbības vēsturnieks.

Leonīds Siliņš dzimis 1916. gada 12. maijā Ņižņijnovgorodā, kur viņa vecākus bija aizvedušas Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas. 1921. gadā ģimene atgriezās Latvijā. L. Siliņš ieguva labu izglītību: mācījās Rīgas I ģimnāzijā, studēja LU Filozofijas un filoloģijas fakultātes Ģermāņu filoloģijas nodaļā, Angļu val. institūtā. Studiju gados strādāja LTA un laikrakstā “Latvian Economic Review”. 1940.–1941. g., darbodamies studentu pretestības grupās, uzņēma sakarus ar prof. K. Čaksti un kapteini K. Upelnieku. Piedalījās Latvijas Centrālās padomes darbā, vācot materiālus par okupantu izdarībām. 1943. gada 22. jūlijā L. Siliņš ar savāktajiem dokumentiem ieradās Gotlandē. Viņš nonāca Baltijas bēgļu nometnē Stokholmā, piedalījās Zviedru – latviešu palīdzības komitejas dibināšanā un vēlāk kļuva par tās sekretāru. 1943.–1945. g. L. Siliņš vadīja sakaru uzturēšanu ar Latviju, vairākas reizes šķērsojot Baltijas jūru. Kopš 1944. gada februāra L. Siliņš bija LCP Ārzemju delegācijas sekretārs un pilnvarotā persona speciāliem uzdevumiem ārvalstīs. Pēc kara strādāja ASV vēstniecībā Stokholmā (1950–1953), vēlāk 22 gadus – par svešvalodu skolotāju Zviedrijas skolās. 1994. gadā Upsalā iznāca L. Siliņa monogrāfija “Latvijas Centrālā Padome – LCP”, kura piedzīvojusi vēl divus izdevumus – 1995. un 2000. gadā. 2002. gadā šī grāmata ar nosaukumu “Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943–1945” iznāca Latvijā. 2002. gadā iznāca jauna grāmata “Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās”.

1995. gadā Leonīdam Siliņam ir piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grāds vēsturē (Dr.hist.h.c.). 2002. gadā L. Siliņš kļuva par Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvas laureātu.

Grāmata “Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942–1945” ir pētījums – dokumentācija par latviešiem – Latvijas pilsoņiem, kuri nokļuva šajā koncentrācijas nometnē okupētajā Polijā, un par viņu likteņiem. Arī par LCP valdes locekļiem K. Čaksti, B. Kalniņu, L. Sēju.

Sūtības apziņa

Konstantīns Čakste – tāds bija maģiskais atslēgas vārds, kas, klātesošo runās izteikts un arī neizteikts, virmoja gaisā. Sešdesmit vienu gadu grāmatas autors nesavtīgi kalpo Konstantīna Čakstes idejai – sākotnēji darbos, nu jau desmitiem gadu – ar rakstīto vārdu. Astoņdesmit septiņus gadus vecais Leonīds Siliņš vēl nejūtas visu izpētījis un uzrakstījis. Viņš ir iecerējis jau uzrakstīto grāmatu apkopojumu izdot zviedriski Upsalas universitātē. Gandrīz gatavs arī manuskripts par latviešiem Zviedrijā. Šo vēstures lapu atklāšanu sabiedrībai, lasītājiem Leonīds Siliņš jūt kā savu misiju, jo cik tad vairs ir palicis to, kuri aiz arhīvos atrastiem skaitļiem, vārdiem, vietu nosaukumiem, dokumentiem redz dzīvus cilvēkus, cīņu biedrus, savai tautai nezināmus varoņus. Ir labi, ka Latvijas vēstures institūts šajā tēmā ir ievadījis jaunus pētniekus. Viņi to gadu notikumus pētīs un vērtēs analoģijās, kopsakarībās, tā būs godprātīga un zinātniski pamatota pieeja. Bet tai trūks aculiecinieka un dalībnieka kaismes, kas gruzd zem ārēji atturīgā un doku mentāli perfektā vēstījuma.

Leonīds Siliņš atbildēja arī uz tiem presē lasītiem jautājumiem, kāpēc tik ilgu laiku Latvijā tikpat kā neko nezināja par nacionālo pretestības kustību, kāpēc svešs bija Konstantīna Čakstes un viņa līdzcīnītāju vārds. LCP nebija nekāda sabiedriska organizācija. Bija jādomā par konspirāciju, par tiem, kas palikuši okupētajā Latvijā. Cīņa jau nebija beigusies, tā bija tikai iegājusi jaunā fāzē. Tagad, pateicoties Leonīda Siliņa grāmatām, daudzas latviešu ģimenes beidzot uzzina, kā cīnījušies un gājuši bojā viņu mīļie. Štuthofas nometnē vien viņu bija ap 4000, pēc šajā grāmatā publicētajiem sarakstiem. Īstenībā viņu bija vēl vairāk.

Profesors J. Stradiņš salīdzināja L. Siliņu ar hronistu Indriķi pie bīskapa Alberta. Nebūtu Indriķa, ko mēs šodien zinātu par to, kā mūsu zemē ienāca kristietība? Nebūtu Leonīda Siliņa un viņa sarūpēto materiālu, grūti šodien būtu restaurējama Konstantīna Čakstes pagrīdes darbība.

Grāmatu laidis klajā Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, tās vadītājai Ļubovai Zīlei – liels L. Siliņa paldies. Paldies arī 99 gadus vecajam Latvijas Centrālās padomes darbi niekam, LZA goda mecenātam Jānim Sadovskim Stokholmā par grāmatas materiālu atbalstīšanu.

Ziedus saņēma gan grāmatas autors, gan viņa dzīvesbiedre – par to, ka viņa, kā teica prof. J. Stradiņš, spējusi tik ilgi paciest sev līdzās aizrautīgu vēsturnieku, kuram katras grāmatas uz rakstīšana ir kā daļiņa no viņa sūtības.

…Un zini, augstākā ideja,
Tā nepazīst cilvēka žēluma.
(Rainis)

LZA, Akadēmijas lauk. 1
Reģ. Nr. 40008033226

Pārskats par saņemtajiem ziedojumiem un to izlietojumu 2002. gadā (Ls).

Ziedojuma izlietojums:

Konkurss

– cietvielu mehānikā (1 vieta),

– polimēru un kompozītmateriālu mehānikā (1 vieta).

Dokumenti (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV un 3 pēdējo gadu publikāciju saraksts) iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas LU Polimēru mehānikas institūtā Rīgā, Aizkraukles ielā 23, 208. ist.

SILVIJA KRISTAPSONE

Temats: “Noziedzība un to noteicošie sociālekonomiskie faktori Latvijā 90. gados”.

Recenzenti: Dr.habil.oec., profesors Oļģerts  Krastiņš, Dr.habil.oec. Ilmārs Vanags, Dr.jur. Andrejs Vilks.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2003. gada 7. aprīlī plkst. 16.00 Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas un informātikas institūtā, Raiņa bulv. 29, 413. telpā notiks Latvijas Universitātes Datorzinātņu promocijas padomes atklātā sēde, kurā promocijas darbu datorzinātņu doktora (Dr.sc.comp.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

MARATS GOLOVKINS

par tēmu “Kvantu automāti un kvantu skaitļošana”.

Recenzenti: prof., fiz.-mat.zin.dokt. F. Ablajevs (Krievija), prof., Dr.habil.sc.comp. J. Bārzdiņš, Dr.sc.comp. J. Smotrovs.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

Latvijas Universitātes Bioloģijas zinātņu nozares 1. promocijas padome 2002. g. 11. decembra sēdē piešķīra bioloģijas doktora (Dr.biol.) zinātnisko grādu Daugavpils universitātes asistentei Inesei Kokinai bioloģijas zinātnes nozares ģenētikas apakšnozarē par promocijas darbu “Miežu miltrasas izraisītāja (Blumeria graminis f.sp.hordei) Daugavpils populācijas ģenētiskās struktūras īpatnības”.

Balsošanas rezultāti: par – 14, pret – 1, atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Bioloģijas zinātņu nozares 1. promocijas padome 2002. g. 11. decembra sēdē piešķīra bioloģijas doktora (Dr.biol.) zinātnisko grādu Ķemeru nacionālā parka pētniecei Žanetei Andersonei bioloģijas zinātnes nozares zooloģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Vilks (Canis lupus L., 1758) Latvijā: populācijas stāvoklis, demogrāfija, morfometrija, trofiskā ekoloģija un ģenētika saistībā ar pašreizējo apsaimniekošanas praksi”

Balsošanas rezultāti: par – 13, pret – nav, atturas – nav.

* * *

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas, mākslas un komunikāciju zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2003. gada 12. februārī Sandra Meškova aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Sievišķā reprezentācijas latviešu un ziemeļamerikāņu literatūrā”. Balsošanas rezultāti: par 11, pret – 1, nederīgu biļetenu nav. S. Meškovai tikai piešķirts filoloģijas doktora (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē literatūras teorijas apakšnozarē.

* * *